Kāds ir pareizais veids, kā sludināt? Kam jāpievērš uzmanība sludināšanas laikā? Vadība nāk no Allāha; jā, par to ir pants. Bet kā man to saprast? Es cenšos kādam kaut ko iestāstīt, lai viņš to pieņemtu…

Atbilde

Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,

Ir labi, ka jūs jūtaties nepilnīgi un strādājat pie savu trūkumu novēršanas. Taču jāatceras, ka sludināšana ir no mums, bet vadība – no Allāha.


„Mans mīļais! Aicini cilvēkus uz Visaugstākā Dieva ceļu ar gudrību (ar skaidriem pierādījumiem un skaistām pamācībām). Un cīnies ar viņiem ar pārliecinošiem un skaistiem argumentiem, ar laipniem un saldiem vārdiem (lai tavs aicinājums radītu labu iespaidu).“

(An-Nahl, 16/125)

Mūsu pravietis (s.a.v.) ņēma par piemēru šos un līdzīgus pantus, lai ar zināšanām un gudrību vadītu ticīgos, un šo vadību pamatoja ar pierādījumiem.

Viņš nekad neizrādīja dusmas vai vardarbību savos pamācījumos un brīdinājumos. Viņš uzņēma savus sarunu biedrus sirsnīgā gaisotnē, sniedzot viņiem padomus ar līdzjūtību un žēlsirdību. Viņš vienmēr deva priekšroku saldajai valodai un skaistajiem vārdiem, lai izskaidrotu patiesību un taisnību. Viņš ar lielu pacietību un sapratni kliedēja šaubas un vilcināšanos, kas radās prātos. Viņš cienīja savus sarunu biedrus un runāja skaidri un izteiksmīgi, lai viņus pārliecinātu.

Viņš ar smaidu uzņēma un nopietni uztvēra pat tos jautājumus, kas varbūt likās bezjēdzīgi.

Viņa sprediķu un pamācību ietekme bija tik liela, jo viņš piedeva cilvēku kļūdas un viņus atlaida. Pat tos, kas nogalināja viņa mīļāko tēvoci un daudzus citus radiniekus un sabiedrotos, viņš piedeva Mekas iekarošanas laikā. Tajā dienā viņam bija visa vara un spēks. Viņš varēja viņus sodīt, kā vien vēlējās.

Tā viņš ar savām cēlajām un augstajām īpašībām ietekmēja apkārtējo cilvēku dvēseles, atmodināja un attīstīja viņu iedzimtās spējas un talantus. Viņš padarīja tos par zvaigznēm cilvēces debesīs. Viņš izkliedēja neziņas miglu, kas aptumšoja to laikmetu. Viņš izmainīja pasaules seju. Viņš ieviesa dzīvē tādus augstus tikumus kā taisnīgums, mīlestība un savstarpēja palīdzība starp cilvēkiem. Viņš atnesa dziedinošas zāles pret visām slimībām, kas apdraudēja personīgo un sabiedrisko dzīvi, un ar Dieva atļauju izārstēja cilvēci.

Ceļš uz sludinātāja profesiju,

“nemoć, nabadzība, līdzjūtība un pārdomas”

Tas ir ceļš. Šī ir ticības glābšanas lieta. Lieta, kas atbrīvo cilvēkus no briesmīgajām pēdējo laiku kārdinājumiem un virza tos uz augstākiem mērķiem. Lieta, kas atbrīvo cilvēci no ietekmes, ko rada ego, velns un neiedomājami izkropļotā sabiedriskā atmosfēra, un ļauj tai izbaudīt kalpošanas prieku. Ja cilvēks šo augsto ideālu uztver kā dievišķu dāvanu, tad…

pirmā lieta, ko viņš izdarīs,

Tas nozīmē atzīt savu nespēju un trūkumu šī grūtā uzdevuma izpildē un paļauties uz sava Kunga spēku un žēlastību.


Nespēja un nabadzība ir divas cilvēka iedzimtas īpašības;

cilvēka visizteiktākās īpašības. Patiešām, lasot Fatiha Sūru, tulkojumā,

“Mēs pielūdzam tikai Tevi un lūdzam palīdzību tikai no Tevis.”

tāpēc mēs meklējam patvērumu pie mūsu Kunga, pasaules Kunga, un gaidām no Viņa palīdzību visos mūsu darbos, gan laicīgajos, gan garīgajos. Tāpat arī ticības un Korāna kalpošanas vīri, lai gan ar visiem spēkiem strādā, lai cilvēku sirdīs izaugtu vadības zieds, tomēr, zinot, ka šo lielo rezultātu nevar sasniegt ar savu spēku un varu, ar nespēku un trūkumu vēršas pie Allāha.


Trešais solis,

gailėtis maištininkų ir nusidėjėlių, kurie save pasmerkė pragaro liepsnoms, ir skubėti jiems į pagalbą su gydytojo atidumu ir motinos švelnumu.


Un ceturtais solis,

vadīt šo darbu saskaņā ar gudrības principiem.

Mūsu nacionālais dzejnieks, nelaiķis Mehmeds Akifs,


“Tieši no Korāna ņemot iedvesmu, / Mums jāliek Islāmam runāt laikmeta izpratnē.”

Viņa izvirzītais diženais ideāls, kas izteikts šajā pantā, ir pilnībā realizēts Risale-i Nur Külliyatā. Šī laikmeta tirgū, kas pilns ar jautājumiem “kāpēc” un “kā”, varēja un arī guva panākumus tikai tāda grāmatu kolekcija, kas uzrunā gan prātu, gan sirdi, kas gan iedvesmo, gan pierāda savu taisnību.

No šiem atzinumiem

pirmkārt

Tas māca, ka galvenais priekšnoteikums, lai mēs varētu iepazīstināt ar islāmu gan savus pilsoņus, gan visu cilvēci, ir tikumība saskaņā ar Korāna morāli.

Savukārt otrs ir,

viņš konstatē, ka ir nepieciešams ekonomiski attīstīties, lai varētu nodot ticības un Korāna patiesības tiem, kam tās ir vajadzīgas.

Mums ir jāpieņem šīs divas rētas un jācenšas tās izārstēt. Kamēr mēs to ignorēsim un paļausimies uz īslaicīgām un nestabilām politiskām formulām, mēs turpināsim klupāt un, kas vēl ļaunāk, uzņemsimies atbildību par to, ka radīsim šķēršļus un aizsegsim ceļu islāmam, lai tas sasniegtu tos, kam tas ir vajadzīgs.



Katrs musulmanis ir atbildīgs par savu pienākumu pildīšanu.


Cilvēka stāvoklis sabiedrībā uzliek viņam noteiktas atbildības. Katrs musulmanis ir atbildīgs atbilstoši savam stāvoklim. Šo jautājumu varam apskatīt, atsaucoties uz kādu hadīsu:


„Ja redzat ļaunumu, tad novērsiet to ar savu roku; ja nespējat, tad ar savu valodu; ja nespējat pat to, tad ienīstiet to savā sirdī.”

tiek pavēlēts.

Ne visi var šo hadīsu interpretēt pēc saviem ieskatiem. Piemēram, ja mēs redzam kādu ļaunumu uz ielas un mēģinām to labot ar savām rokām, un tādējādi nodarām kādam kaitējumu, un šis cilvēks iesniedz pret mums sūdzību, tad mēs arī tiksim sodīti. Tātad, kā mums pareizi jāsaprot šī hadīsa nozīme?



Ar roku labot ir to cilvēku pienākums, kuri ir atbildīgi, proti, valsts un drošības iestāžu pienākums; ar valodu labot ir zinātnieku pienākums; bet sirdī nīst ir pārējo pienākums.




Tāpēc musulmanim vispirms ir jādzīvo saskaņā ar islāma principiem. Pēc tam, ja tas nenodarīs kaitējumu, viņam ir jāskaidro islāms piemērotā un laipnā veidā. Pārējo viņam jāatstāj Allāha ziņā.

Tāpat kā kāds, kas vēlas audzēt kokus, pievērš uzmanību šādiem aspektiem: sēklas ir selekcionētas, lauks ir piemērots sējai, ir piemērots laiks sējai un sējējs ir savas jomas eksperts. No šī viedokļa, ja kāds, kas nezina neko par sēšanu, sēj bojātas sēklas cietā un nepiemērotā laukā, nepiemērotā laikā, tas novedīs pie tā, ka viss darbs būs veltīgs. Dārznieks, kurš ir izpildījis savu pienākumu, necenšas iekļūt laukā un pārvērst to par koku, lai no lauka izaugtu ziedi un rozes. Viņš dara savu darbu un atstāj rezultātu Dieva ziņā.

Tāpat ir nepieciešams dzīvot un stāstīt par patiesu islāmu un patiesumu, kas ir islāma cienīgs. Islāmam neatbilstošu domu un ideju pasniegšana kā islāma mācība kaitēs gan pašam islāmam, gan tam, kas to stāsta, gan tam, kam to stāsta.


Ir nepieciešams, lai trūcīgo sirdis, kurās tiek sētas islāma un ticības sēklas, būtu tam gatavas. Dažreiz var pat kaitēt, ja to stāsta tiem, kas tam vēl nav gatavi.


Svarīgs ir arī paziņojuma iesniegšanas laiks.

Svarīgi ir arī tādi faktori kā vide, cilvēka garastāvoklis un cerības. Katra sēkla, kas nav iesēta savā laikā, var tikt izniekota.

No otras puses, tam, kurš sludina islāmu, jābūt pietiekami sagatavotam, lai zinātu, kā to izskaidrot, kā to pasniegt saprotamā un pieņemamā veidā, lai tas sasniegtu prātu, sirdi un dvēseli. Viņam jābūt tikpat kompetentam kā pieredzējušam ārstam.

Musulmonis, kurš ir apveltīts ar šīm īpašībām, pēc tam, kad ir izdarījis to, kas no viņa ir atkarīgs, atstāj ticības un islāma rožu uzziedēšanu šajās sirdīs Allāha ziņā un nejaucas Allāha darbā.

Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:

Kādam jābūt mūsu tonim sludinot? Kā man sludināt tiem, kas nicina islāma vērtības?


Ar sveicieniem un lūgšanām…

Islāms jautājumos un atbildēs

Jaunākie Jautājumi

Dienas Jautājums