– Kāds ir imama Abū Hanīfas pierādījums par to, ka gliemenes ir haram (aizliegtas), vai tas ir tikai viņa paša viedoklis?
– Ēst gliemenes un zivis, kas nav no zivju dzimtas, pēc Hanafi madhhab ir haram. Es šim apgalvojumam iebilstu ar pierādījumiem un vēlos saņemt pamatotu atbildi, citādi mana sirds nebūs mierā. Mans galvenais jautājums ir: uz kāda pamata Imams Hanafi pieņēma šādu lēmumu?
– Ja Imam Hanefi to uzskatīja par harāmu tikai tāpēc, ka viņam tas nepatika vai viņš to uzskatīja par nečistu, tad tas ir atkarīgs no personas un ģeogrāfiskās vietas. Tādā veidā nevar būt spriedums bez pierādījumiem, kas būtu atkarīgs no personas. Ar kādiem pierādījumiem Imam Hanefi aizliedz to, kas ir atļauts saskaņā ar Imam Šafi, Maliki un Hanbeli, un kas ir nepārprotami atļauts šajos pantos (Maide, 5/96; Nahl, 16/14)?
– Turklāt, Dievs skaidri uzskaitījis aizliegtos dzīvniekus Suras al-An’am 145. pantā, tad kāpēc imāmi joprojām pievēršas interpretācijai? Šajā jautājumā ir skaidrs pants: “Visi dzīvnieki, izņemot tos, kas jums ir aizliegti, ir atļauti.” (al-Hajj 30).
– Rezultātā, Hanafi interpretācija ir kļūdaina, un turklāt, ja jautājums ir skaidri noteikts Korānā, interpretācija nav nepieciešama. Visi Hanafi ticētāji uzskata šos atļautos produktus par aizliegtiem un tādēļ tos neēd. Kā teologs, es gaidu jūsu atbildi.
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Daudzas lietas, kas vienā islāma sektā ir atļautas (halal), citā tiek uzskatītas par aizliegtām (haram). Katrai no tām ir savi pierādījumi no Korāna un/vai hadīsiem.
Piemēram;
– Pēc šafītu mazhaba uzskatiem, laulība bez aizbildņa nav atļauta, tātad šī darbība ir haram, savukārt pēc hanefītu mazhaba uzskatiem, tas ir atļauts.
– Pēc Hanafi madhhab uzskatiem, Vitr lūgšanas neizpildīšana ir grēks, bet pēc Šafii madhhab uzskatiem, tā kā tā ir sunna, tās neizpildīšana dažreiz pat nav nepatīkama.
– Šafī’ī, kurš pieskāries sievietei, ar to pašu ablūciju nevar lūgties, tas ir aizliegts. Hanafītu mazhabā savukārt…
-bez iebildumiem-
ir atļauts.
Pievēršoties galvenajai tēmai;
Lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka jūras veltes ir atļautas ēšanai.
Bet kas attiecas uz sauszemes dzīvniekiem, kuru gaļu ir aizliegts ēst…
cilvēks, cūka, suns, lācis
Ir bijušas nesaskaņas par jūras dzīvniekiem, kas nosaukti pēc sauszemes dzīvniekiem; daži ir teikuši, ka tie nav atļauti. Pēc Imama Malika domām, tikai jūras cūka ir nepatīkama. Daži mudžtahidi ir izņēmuši vardes un krokodilus, bet citi – čūskas.
Pierādījumi:
„Jūras veltes un jūras produkti jums ir atļauti.”
(Al-Ma’idah, 5/97)
“Jūras ūdens ir tīrs un attīrošs, un jūras veltes ir atļautas ēšanai.”
(Neylu’l-Evtar, 8/149)
„Dievs atļāva Ādama dēliem ēst jūras veltes bez nokaušanas (t.i., tās ir atļauts ēst bez nokaušanas).”
(Neylu’l-Evtar, 8/150)
Attiecībā uz Cumhur ir arī citas autentiskas hadīsas.
(sk. V. Žajlī, el-Fikhul-Islāmī, 3/678-680)
Īsumā, saskaņā ar trīs no četriem islāma juridiskajiem novirzieniem/vairākuma viedokli, visi jūras/ūdens produkti ir atļauti (halal).
Pēc Hanafītu mezhebam (skatījumam)
No jūras dzīvniekiem atļauts ēst tikai zivis – visu to šķirņu. Tās nav jākaujas. Nedrīkst ēst tās, kas mirušas pašas no sevis. Var ēst tās, kas mirušas viļņu, akmeņu, skābekļa trūkuma vai medīšanas dēļ. Citi jūras dzīvnieki nav atļauti ēšanai vai nu tāpēc, ka tie ir pretīgi, vai tāpēc, ka tie nav zivis un nav nokauti.
Saskaņā ar Hanafi madhhabu, visu jūras/ūdens produktu, izņemot zivis, ēšana ir haram (aizliegta).
Pierādījumi:
“Jums ir aizliegts ēst gaļu no dzīvniekiem, kas ir miruši paši no sevis.”
(Al-Ma’idah, 5/3),
„Tie, kas seko tam neizglītotajam pravietim, kura īpašības ir aprakstītas viņu Torā un Evaņģēlijā, – tas pravietis, kas viņiem pavēl labo un aizliedz ļauno, kas viņiem atļauj labās un tīrās lietas un aizliedz netīrās lietas.”
(Al-A’raf, 7/157)
ir šādi panti.
Viņuprāt, visi jūras dzīvnieki, izņemot zivis, ir pretīgi un nešķīsti. To maitu nedrīkst ēst.
Saskaņā ar to, Hanafīti uzskata, ka 3. pants no Sūras al-Mā’ida ir par
“mirst”
viņi ir interpretējuši šo vārdu burtiski, kā arī citas sugas, izņemot zivis.
“habâis”
(pretīgas lietas) ietvaros.
Islāmā noteikto halāl un harām normu ieviešana
“labuma gūšana un ļaunuma novēršana”
(ieguvumu gūšana un kaitējuma novēršana)
”
pamatojas uz principu. Korānā par tīrām un derīgām lietām
“tayyibât”
, lai apzīmētu netīru un veselībai kaitīgu pārtiku, tiek lietots termins “habâis”.
Patiesībā, mēs to redzam šajos pantos:
„Saki: „Netīrais nav vienāds ar tīro, pat ja netīrais tev šķiet pievilcīgāks.””
(Al-Ma’idah, 5/100)
„Ak, pravieši! Ēdiet no tā, kas ir tīrs.”
(Al-Mu’minūn, 23/51)
“
Viņš, tas pravietis, viņiem pavēl labo un aizliedz ļauno, atļauj viņiem tīras lietas un aizliedz netīras lietas.”
(Al-A’rāf, 7/157)
Kopīgais elements Korāna skaidrojumos par to, kas ir aizliegts ēst, ir cilvēka daba.
“tayyibāt”
(labas un tīras) kvalitātes, kas nav saskatāma.
“habâis”
(netīrs un pretīgs)
lietas nav paredzētas ēšanai.
Šeit notiek.
“habais”
Tā kā “netīrība” var ietvert sevī lietas, kas var būt kaitīgas cilvēkam, tā var ietvert arī visus dzīvniekus, no kuriem cilvēks pēc savas dabas riebjas. Islāma zinātnieki norāda, ka šajā grupā ietilpst tādi dzīvnieki kā čūskas, peles, bruņurupuči, kurmji, eži, tārpi un mušas.
Tā kā Hanafītu islāma skola uzskata, ka jūras veltes, piemēram, mīdijas, kalmāri, krabji, omāri, astoņkāji u.c., ietilpst šajā kategorijā, tā neuzskata par pieļaujamu šo dzīvnieku gaļas ēšanu.
Ijtihad un kalpošana
Padevība pienākas vienīgi Dievam, un tā ir atkarīga no tā, ko Viņš no sava kalpa vēlas; proti, kā tam jāuzvedas, kam jātic, ko un kā jādara.
Korāns un hadīsi
„Viņš uzstāj uz paklausību Dievam un Viņa sūtnim un uz to, lai sekotu viņu norādījumiem, un uzsver, ka bez tā nav iespējama kalpošana.”
izsaka to noteikti.
Tātad, kalpošana izpaužas caur zināšanām, paklausību un sekošanu.
Ja Dievs Visaugstākais nesūta praviešus, lai paziņotu, ko Viņš vēlas no sava kalpa, tad, lai kalps dara ko grib, viņš nav nepaklausīgs Viņam.
(piemēram, nav ēdis to, kas ir aizliegts),
tāpēc viņš nav pelnījis sodu.
Kad Dievs sūta praviešus un paziņo, ko Viņš vēlas no Sava kalpa, ja ir sniegta skaidra un nepārprotama informācija par kādu konkrētu jautājumu, tad kalpošana nav pilnīga, ja šī informācija netiek ievērota tā, kā tā ir paziņota. Vīns, procenti, laulības pārkāpšana, cūkgaļa, meli, apmelošana; uzbrukumi dzīvībai, īpašumam un godam ir aizliegti; lūgšana, gavēnis, svētceļojums, zekāts, un nepieciešamības gadījumā džihāds ir obligāti; šie aizliegumi un obligātie pienākumi ir skaidri un nepārprotami (atklāti, panti un hadīsi). Tātad, šajos un līdzīgos jautājumos paklausība (kalpošana) ir iespējama tikai tad, ja rīkojas saskaņā ar paziņoto un atklāto.
Pēdējā reliģija ir islāms.
Kamēr pastāvēs cilvēce, kalpošana Dievam notiks, ievērojot šīs reliģijas mācības. Cilvēki, lietas un attiecības nepārtraukti mainās savā būtībā un kvalitātē; parādās daudzi priekšmeti, attiecību veidi, rīki, ieradumi un instrumenti, kas nepastāvēja pravieša Muhameda (s.a.v.) laikā. Ja atklāsme būtu sniegusi skaidrojumus gan par to laiku, gan par visu laiku un par visu, kas būs un pastāvēs, tad būtu nepieciešamas mājas pilnas ar svētajiem rakstiem un hadīsiem. Turklāt būtu bezjēdzīgi runāt par lietām, kas nebija to dienu adresātu dzīvē. Tāpēc Visaugstākais Dievs paskaidroja to, kas bija nepieciešams tiem, kas dzīvoja tajā laikā, un tiem, kas nāks vēlāk, bet pārējo atstāja saviem kalpiem, lai tie, balstoties uz paskaidroto, paši atrastu un pielietotu to, kas nepieciešams.
Lūk, tas ir tas.
“atrast un ieviest, pamatojoties uz viņu paziņojumiem”
To sauc par judikātu.
Jurisprudence ir cilvēka darbs; viņam jāskatās, jāsaprot, jādomā un jāsasniedz zināšanas par to, kas nav pateikts, no tā, kas ir pateikts. Šajā darbā kļūda vai nesaskaņa…
(dažāda interpretācija, secinājumu izdarīšana, risināšana)
tas ir neizbēgami –
pēc cilvēka būtības un īpašībām –
tas ir neizbēgami.
Tomēr, Dievs,
“Patiesību var saprast arī no tā, ko viņi nav pateikuši, skatoties uz to, ko viņi ir pateikuši.”
(tā, kā es to būtu paskaidrojis, ja es to būtu skaidrojis)
atrodiet viņu, pretējā gadījumā jūs man nepakļausieties.”
ja viņš to būtu teicis saviem kalpiem
“izteikt neiespējamu piedāvājumu”
viņš būtu izdarījis. Viņš arī paziņoja, ka neizteiks neiespējamus piedāvājumus.
Tātad, jurisprudencē paklausība izpaužas kā rīcība saskaņā ar pārliecību un uzskatiem, pie kuriem kalps nonāk savu pūļu rezultātā. Saskaņā ar šo pārliecību un uzskatiem viņš izvairīsies no tā, ko uzskata par harāmu (aizliegtu), tuvosies tam, ko uzskata par halālu (atļautu), un izpildīs to, ko uzskata par fardu (obligātu) un vādžibu (nepieciešamu).
Tie, kas paši nespēj pieņemt lēmumus, paklausīs tiem, kas to spēj, un lūgs viņiem atbildes uz saviem jautājumiem.
Aizliegts ir tas, kas ir pretrunā ar dievišķo atklāsmi.
(neskatoties uz paziņoto)
tas ir sprieduma izteikšana un izpilde pēc paša prāta un vēlmes. Savukārt, ja spriedums tiek pieņemts saskaņā ar procedūru, tad pat ja rezultāts ir kļūdains,
(piemēram, ja mūsu pravietis būtu dzīvs un šis rezultāts tiktu viņam parādīts, vai viņš to uzskatītu par kļūdainu)
tomēr kalps ir izdarījis to, kas no viņa bija atkarīgs, un ir pelnījis atalgojumu.
(vērtīga atlīdzība par pēcnāves dzīvi)
būs saņēmis. Ja tas būs trāpījis mērķī, tad viņa atalgojums palielināsies.
Šīs atlīdzības jautājuma jēga ir mudināt mudžtahidu (islāma tiesību zinātnieku) pielikt visas pūles.
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
– Kā mums jāsaprot hadīss: „Jūras ūdens ir tīrs, un tajā esošais ir halal?” …
– Sekšu lieta – Pirmā daļa.
– Sekšu lieta – Otrā daļa.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
