– Zīmīji, pieņemot lojalitāti islāma valstij un maksājot džizju, iegūst aizsardzību. Man zināms, ka zīmīji ir tikai no “grāmatas tautām” (ahl al-kitab). Dažās vietās esmu saskāries ar viedokli, ka politeisti ir atšķirīgi no “grāmatas tautām”.
– Bet vai islāma valstī viņiem ir tiesības uz dzīvību, ja viņi – NEKAVĒJAS UZAICINĀJUMAM VAI NEIZRAISA UZSKATU UN IR PAKĻAUTI VALSTIJ?
– Vai mēs esam pavēlēti karot ar viņiem, pat ja viņi nekaros ar mums?
– Vai islāma valsts viņus nogalinās tāpēc, ka viņi ir daudzdievi?
– Šo jautājumu uzdevu, jo kāds man tuvs paziņa apgalvoja, ka islāma valstī neticīgajiem nav tiesību dzīvot. Es atbildēju, ka pravietis Muhameds (s.a.v.) piešķīra neticīgajiem amnestiju Mekas iekarošanas laikā, bet viņš teica: “Pravietis (s.a.v.) to izdarīja tikai tāpēc, lai viņu neapsūdzētu savas tautas iznīcināšanā.”
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Ahl-i zimmet (Zimmīji):
Tiem neticīgajiem, kuri ir kļuvuši par kādas islāma valsts pilsoņiem,
tā kā starp viņiem pastāv savstarpēja vienošanās un līgums (saistības)
“zimmī, ehl-i zimmet”
Tiek teikts, ka viņiem ir vienādas tiesības ar musulmaņiem jomās, kas nav saistītas ar reliģiju un ticību. Uz hadīsu balstīta formula ir šāda:
“Kas ir par mums, tas ir par viņiem, kas ir pret mums, tas ir pret viņiem.”
(Mavsili, Ihtiyar, 4/119)
Juristi ir diskutējuši par to, kuri nemusulmaņi varētu būt dhimmi. Daži uzskata, ka šis statuss attiecas tikai uz “Knjigas tautām” (Ehl-i Kitab), bet citi uzskata, ka dhimmi līgumu var slēgt ar visiem nemusulmaņiem. Vēsturiskā prakse ir atbildusi otrajam viedoklim.
Pats pravietis Muhameds uzņēmās atbildību par to, lai aizstāvētu to nemusulmaņu tiesības, kuriem bija šāds statuss:
“Tam, kurš ar mums vienojas”
(zimmī u.c.)
“Tas, kurš nodara netaisnību, uzkrauna pārāk lielu nastu vai atņem kādam kaut ko bez viņa piekrišanas, tas Mani sastaps Tiesas dienā.”
(Abu Davuds, Imara, 33)
Gan kara, gan miera laikā ir atļauts izmantot neticīgo zināšanas un spēku.
Ir atļauts apmainīties ar dāvanām, sveicināties, apmeklēt slimniekus un iepirkties ar viņiem. No pravieša Muhameda (s.a.v.) un viņa pavadoņu prakses izriet, ka tas ir atļauts.
Musulmaņi ievēros piesardzību un atturēsies no tādām darbībām, kas nozīmē pievienošanos, pieņemšanu, atzinību vai pakaļdarināšanu neticīgo reliģijām un reliģiskajām izpausmēm.
Lai iegūtu sīkāku informāciju par savstarpējām attiecībām starp neticīgajiem un musulmaņiem, skatiet:
– Ibn Kajjim, Ahkamu-ehli’z-zimme;
– A. Zeidans, Ahkamu’z-zimmijin;
– M. Hamidullah, Islāma valsts pārvalde;
– H. Karaman, Islāma tiesības I un III.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
