Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Apgraizīšana (Hitan):
Apgraizīšana ir ādas daļas noņemšana no vīriešu dzimumorgāna gala.
Korānā
“apcirpīšana” (apcirpīšana)
Lai gan par to nav neviena panta, tas ir pieņemts kā islāma simbols. Apgraizīšana, kuras vēsture sniedzas līdz pat pravietim Ibrahimam (as), bija ieradums, kas turpinājās arī starp pagānu laika arābiem.
Arābu vidū apgraizīšana tika veikta gan vīriešiem, gan sievietēm.
Vīrieša apgraizīšanai.
“hıtan”
par sieviešu apgraizīšanu
“hafd”
viņi lietoja vārdu. Tomēr izteiciens “el-hıtanan” attiecas uz apgraizīto vietu un tiek lietots gan vīriešiem, gan sievietēm. To savstarpēja saskare prasa mazgāšanos (Buhārī, Gusl, 28; Müslim, Hayz, 8; Ebu Davud Tahare, 81, 83).
Leģenda vēsta, ka apgraizīšana sākās ar to, ka pravietis Ibrāhīms (as) to veica pats sev astoņdesmit gadu vecumā. Kāds cits stāsts vēsta, ka Ibrāhīma (as) pārbaudījums, par kuru runāts Korānā (Bakara, 2/124), saistījās ar jautājumiem par tīrību. Tie, kas attiecas uz ķermeni, ir…
apgriešana, padušu un cirksnīšu apmatojuma noskūšana, mazgāšanās ar ūdeni un nagu apgriešana
piemēram, šādi jautājumi.
Apgraizīšana ir daļa no cilvēka iedzimtās dabas: Dažas no lietām, kas ir iedzimtas cilvēka dvēselei, ir šādas:
“Izskalot muti ar ūdeni, izskalot un iztīrīt degunu. Apgriezt (vai saīsināt) ūsas, apgriezt nagus, likvidēt apmatojumu padusēs, likvidēt apmatojumu cirkšņos un apgraizīties.”
(Buhārī, Libas, 51, 63, 64; Muslim, Tahare, 49; Abū Dāvūd, Tereccül, 16; Tirmizī, Edeb, 14).
Ir teikts, ka pravietis Ibrāhīms (mieram viņam) tika apgraizīts astoņdesmit gadu vecumā Kaddūmas ciematā (Buhārī, Enbiyā, 8; Muslim, Fedāil, 151; Musned-i Šāmijjīn, I, 88). Kādā no Abū Hureiras atstāstītajiem stāstiem…
“Kaddüm”
tā vietā ir lietots vārds “kadum”, kas tolaik nozīmēja
“Viņš tika apgraizīts ar ēveli, kas ir galdnieka rīks.”
Tas nozīmē. Ir arī ziņas, ka viņš ir bijis septiņdesmit vai pat simt divdesmit gadu vecs.
Ibrahimam (as) tika veikta apgraizīšana. Tāds bija arī Toras likums, kas bija spēkā starp Izraēla bērniem. Tas turpinājās līdz Jēzum (as), bet vēlāk kristieši šo ieradumu atmeta, nepareizi interpretējot to kā “apgraizīšana ir sirds plīvura (sirdi apklājošā plēves) noņemšana” (Tecridi-Sarih Tercümesi, IX, 112).
Cita versija vēsta šādi:
“Bez šaubām, pirmais, kas uzņēma viesus, pirmais, kas uzvilka drēbes un pirmais, kas tika apgraizīts, bija pravietis Ibrāhīms (lai viņam miers).”
(Muvatta, Sıfatu’n-Nebî’, 4).
Apgraizīšana turpinājās visiem praviešiem un tiem, kas viņiem sekoja, un tā turpinājās līdz brīdim, kad mūsu pravietis (savs) tika sūtīts kā pravietis.
Mūsu pravietis (s.a.v.) kādā citā hadīsā saka:
“Ir četras lietas, kas ir no praviešu sunnas: apgraizīšana, smaržīgu eļļu lietošana, misvaka lietošana un laulība.”
(Tirmizi, Ahmeds ibn Hanbels, Musned).
Leģenda vēsta, ka daži pravieši ir dzimuši apgraizīti; to skaits svārstās no desmit līdz septiņpadsmit. Imams Sujuti daļu no tiem ir aprakstījis dzejā. Tie ir…
Ādams, Šits, Noass, Sems, Idris, Mozus, Salihs, Luts, Jāzeps, Šuaibs, Jūnas, Salamans, Jānis un Jēzus (lai viņiem miers būtu).
Dzejolis beidzas ar vārdu “Hatem”, kas attiecas uz pravieti Muhamedu (s.a.v.). Ir ziņas, ka pravietis Muhameds (s.a.v.) piedzimis apgraizīts (sk. Ibn Haldun, Mukaddime, Stambula 1970, II, 400. lpp.; Cevdet Paşa, Kısas-ı Enbiya, Stambula 1972, I, 59). Pēc dažiem avotiem, viņa vectēvs septītajā dienā pēc dzimšanas sarīkojis svinības un viņu apgraizījis.
Pirmsislāma Arābijā apgraizīšana tika uzskatīta par higiēnas pasākumu (M. Hamidullah, Islāma pravietis, tulk. Salih Tuğ, Stambula 1973, 291. lpp.). Arābi apgraizīšanu uzskatīja par tīrīšanas un skaistuma procedūru. Tāpēc apgraizīšanas vietā tiek lietots arī vārds “taharet” (Karslızade Cemalettin, Me’debetül-Hıtân, Stambula 1252 H., 7. lpp.).
Šo skaisto tradīciju, ko aizsāka viņa priekštecis, pravietis Ibrāhīm (lai viņam miers), turpināja arī pravietis Muhammads (lai viņam miers).
“Viņš ir apgraizīšanas valdnieks”
tiek minēts. Buhārī savā grāmatā par atklāsmes sākumu citē Damaskas bīskapa Ibnun-Natura teikto. Saskaņā ar to, Heraklijs, kurš bija prasmīgs zvaigžņu vērošanā un pareģošanā, kādu nakti…
“Viņš redzēja, ka parādījies Hitanas valdnieks. Tieši tajā laikā pie viņa bija ieradies pravieša Muhameda sūtnis. Arī pats sūtnis bija apgraizīts.”
Šis notikums liecina, ka apgraizīšana ir viena no pirmajām islāma tradīcijām.
Pravietis Muhameds (s.a.v.) tiem, kas pieņēma islāmu vēlīnā vecumā, pat ja viņiem bija astoņdesmit gadu,
“Nogrieziet un noskujiet liekos (islāmam nepatīkamos) apmatojumus un apgraizieties.”
tā viņš teica (Kenzul-Ummâl, I, 263).
Saskaņā ar Usayma ibn Keliba stāstījumu, kas viņam nodots no tēva un tālāk no vectēva, vectēvs ir teicis:
“Es piegāju pie mūsu pravieša (s.a.v.) un pieņēmu islāmu. Tad viņš (s.a.v.) man teica: ‘Atbrīvojies no neticības matiem un apgraizies.'”
(Ahmads ibn Hanbels III, 415; Abū Dāvuds, Tahāre, 129).
Apgraizīšanas notikums;
“Dzīvai būtnei sāpju sagādāšana ir pieļaujama tikai tad, ja tā ir šai būtnei par labu un ja šis labums pārsniedz sāpes, kas tai tiek sagādātas.”
Tas ir balstīts uz šariata likumiem.
Nav vienota viedokļa par to, kādā vecumā jāveic apgraizīšana. Atkarībā no reģiona, tas svārstās no septiņām dienām līdz trīspadsmit gadiem. Bērnu apgraizīšana pirms pubertātes ir tēva pienākums. Pravietis Muhameds (sas) apgraizīja savus mazdēlus, Hasanu un Huseinu, septītajā dienā pēc viņu dzimšanas.
Kad bērns sasniedz pubertāti, viņš kļūst atbildīgs saskaņā ar šariata likumiem un ir pavēlēts rīkoties saskaņā ar dievišķajiem norādījumiem. Tāpēc viņam jābūt apgraizītam, pirms viņš sasniedz šo vecumu, lai viņš sasniegtu atbildības līmeni apgraizītā veidā. Tādējādi viņa pielūgsme iegūst veselīgumu tādā veidā, kā to nosaka islāms. Tā tiek īstenota pareizi, kā to nosaka šariats.
Taču vecāka pienākums ir veikt bērna apgraizīšanu viņa dzimšanas pirmajās dienās, pārdomāt to un zināt, ka tā ir piemērotākā rīcība. Tādējādi, kad bērns sāk sevi apzināties un sasniedz pilngadību, viņš atrod sevi jau apgraizītu. Vēlāk viņš par to sevi neapsūdzēs. Viņā nebūs nekādu skumju un baiļu. Patiešām, kad bērns sāk domāt un saprast lietas to patiesajā nozīmē, viņam ir patīkami un viegli redzēt sevi kā tādu, kurš ir pārvarējis apgraizīšanas šķērsli.
Apgraizīšana ir vismaz puses no ādas, kas nosedz dzimumlocekļa galu, nogriešana. Ja nogriezts ir mazāk par pusi, tad procedūra jāatkārto. Ebu’s-Suud Efendi ir izdevis fatvu, ka tas nav nepieciešams (M. Ertuğrul Düzdağ, Şeyhu Î-İslam Ebu’s-Suud Efendi Fetvaları, İstanbul 1972 s.35).
Dažās sabiedrībās meitenes tiek apgraizītas tāpat kā zēni.
Šī apgraizīšana, kas biežāk tiek veikta slepeni, joprojām pastāv daļā musulmaņu, kas dzīvo Ēģiptē, Arābijā un Javā. Ir zināms, ka šajās sabiedrībās apgraizīšana pastāvēja jau pirms islāma. Ar islāma parādīšanos tā ieguva islāmisku nozīmi. Ja ņem vērā visu islāma pasauli, to uzskata par lokālu paražu, kas ir mazākumā (AJ Wensinck, Hiton, IA, VlI, s. 543).
Sieviešu apgraizīšana, kas ir nelielas daļas no klitora nogriešana.
Pēc nostāstiem, tā ir saglabājusies no pravieša Ibrahima laikiem, un pirmā, kas tika apgraizīta, bija viņa sieva Hāgara (Taberi, Tautu un valdnieku vēsture, tulk. ZK Uğan, Ankara 1954, I, 371).
Pravietis Muhameds (savsallallahu aleyhi ve sellem),
“Apgraizīšana (hitān) ir vīriešiem obligāta, bet sievietēm – ieteicama.”
(Ahmeds ibn Hanbels, V, 75; Abū Dāvuds, Adab, 167; el-Fethu’r-Rabbānī, XVII, 1312) saka. Šis sunnets, pēc Abū Hanīfas un Imama Mālikas domām, ir absolūts sunnets, bet pēc Ahmeda ibn Hanbela domām, tas ir obligāts vīriešiem, bet sievietēm – sunnets. Šāfiī nav saskatījis atšķirību starp vīriešiem un sievietēm attiecībā uz obligātumu (el-Fethu’r-Rabbānī, XVII, 1312). Turcijā, kur vairākums ir hanefīti, sievietes netiek apgraizītas. Abū’s-Suud Efendi, atbildot uz viņam uzdoto jautājumu;
“Arābu zemēs sievietēm veic apgraizīšanu. Vai šī darbība ir sunna (islāma tradīcija)?”
uz jautājumu
“Atbilde: Tas ir ieteicams.”
tādā veidā atbildējis (M. Ertuğrul Düzdağ, Şerhul-İslam Ebu’s-Suud Efendi Fetvaları, İstanbul 1972, s. 35).
Hattābī arī saka: “Lai gan apgraizīšana tiek uzskatīta par vienu no sunnām, daudzi zinātnieki uzskata to par obligātu. Jo apgraizīšana ir gan reliģijas, gan dievbijības simbols. Musulmaņa atšķiršana no neticīgā ir atkarīga no tā. Ja kaujas laukā starp kritušajiem atrodas apgraizīts cilvēks, bet cits ir neapgraizīts, tad šādā gadījumā par apgraizīto tiek skaitīta lūgšana un viņš tiek apglabāts. Viņš tiek apglabāts islāma kapsētā.”
Hasans Basrī
“Sekojot Allaham sūtītajam pravietim (s.a.v.), daudzi pieņēma islāmu. Melnie, baltie, romieši, persieši, abesīnieši… Bet neviens no viņiem netika pārbaudīts, vai viņi ir apgraizīti. Ja apgraizīšana būtu obligāta, tad minētie cilvēki netiktu pieņemti islāma ticībā bez apgraizīšanas.”
tā apgalvo. Tomēr šis pierādījums nav pietiekams, lai pierādītu, ka apgraizīšana ir brīvprātīga.
Jo arābi jau bija noteikti apgraizīti. Kas attiecas uz ebrejiem, tie arī noteikti tika apgraizīti. Savukārt kristieši – daži no viņiem tika apgraizīti, bet citi nē. Ikviens, kas pieņēma islāmu, neatkarīgi no tā, vai tas bija pagānu arābs, ebrejs vai kristietis, zināja, ka viens no islāma principiem ir apgraizīšana. Tāpēc, tiklīdz viņi pieņēma islāmu, viņi tika apgraizīti, tāpat kā viņi ņēma rituālo mazgāšanos.
Iepriekš minētais Useyms b. Kelîbs atnāca pie mūsu pravieša (savs),
“Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka esmu izvēlējies islāmu un kļuvis par musulmani.”
kad viņš tā teica, Allahs sūtnis (savallahu alejhi ve sellem) viņam atbildēja:
“Tad nu atbrīvojies no neticības šķipsnām un apgraizies.”
Šo spriedumu apstiprina hadīss, kas nāk no Zührī un kurā teikts: “Lai ikviens, kas pieņem islāmu, apgraiza savu dzimumlocekli, pat ja viņš ir vecs.”
Mūsu pravietis (s.a.v.) vienmēr vadīja savu ummu (kopienu) uz labiem un laimīgiem rezultātiem vedošiem darbiem un mācīja viņiem atšķirt sevi no citiem. Viņš nebija atbildīgs par to, lai iedziļinātos, pētītu un pārbaudītu, vai kāds ir izdarījis kādu pārkāpumu. Viņa pieeja šajā jautājumā bija pieņemt un novērtēt tos, kas pieņēma islāmu, pēc viņu ārējā izskata. Viņš atstāja viņu slēptās lietas Allāha ziņā.
Islāma tiesību autoritātes ir norādījušas šādus iemeslus un pamatojumus, kāpēc apgraizīšana ir obligāts rituāls: neapgraizītais vīrietis pats sevi pakļauj tam, ka viņa mazgāšanās un lūgšana būs nepilnīga. Jo neapgraizītā āda pilnībā nosedz dzimumlocekļa galvu. Ja urīns nokļūst zem tās, to ir grūti notīrīt. Šādā situācijā pilnīga tīrība ir iespējama tikai pēc apgraizīšanas. Tāpēc daudzi, gan no priekštečiem (selef), gan no pēctečiem (halef), nav uzskatījuši par piemērotu un ir aizlieguši neapgraizītam vīrietim vadīt lūgšanu. Bet, ja viņš lūdzas viens pats, tad viņš tiek uzskatīts par atbrīvotu no šī pienākuma, līdzīgi kā tas, kuram pastāvīgi pil urīns.
Par nezināšanu, kas izraisījusi ievainojumus un nāvi apgraizīšanas operācijas laikā, ir piemērots dijet (kompensācija) (Ibn Abi Šejbe, el-Musannef, Diyet, 130; V/420; Abdurrezzak, el-Musannef, IX, 470).
Apgraizīšanas notikums,
Medicīnas zinātnes attīstība ir palīdzējusi labāk izprast tās vērtību. Sabiedrībās, kur vīrieši netiek apgraizīti, dzemdes slimību rādītāji ir daudz augstāki nekā sabiedrībās, kur apgraizīšana ir izplatīta.
Apgraizīšanai ir ne tikai liela reliģiska nozīme, bet tai ir arī daudz priekšrocību saistībā ar veselību.
Zinātnieki, un jo īpaši ārsti, ir norādījuši uz tā pozitīvajām sekām. Daži no šiem aspektiem ir šādi:
– Apgraizīšana ir iedzimta, proti, tā ir iedzimta nepieciešamība. Cilvēkam tā ir nepieciešama no dzimšanas. Tas ir islāma princips un šariata atribūts.
– Sunna ir pilnīga, taisnībai veltīta reliģija, kuru mūsu Kungs ir atļāvis caur pravieša Ibrahima (as) valodu. Tātad, tā ir tās papildinājums. Šī ir tāda reliģija, kas ir iekrāsojusi sirdis ar vienotības, vienotības un ticības krāsu, un izrotājusi ķermeņus ar tādām īpašībām, kas ir iedzimtas, kā apgraizīšana, ūsas apgriešana, nagu apgriešana, padušu apmatojuma noņemšana.
Mūsu Kungs saka:
“Tad mēs tev atklājām: “Sekojiet Ibrahīma, kas bija taisnīgais un nepiederēja pie daudzdievjiem, reliģijai!””
(An-Nahl, 16/23).
Vēl kādā citā pantā ir teikts:
“Mēs esam nokrāsoti ar Dieva reliģijas krāsu. Vai ir kāds, kura krāsa ir skaistāka par Dieva krāsu? Mēs pielūdzam tikai Viņu.”
(Al-Baqarah, 2:138).
Apgraizīšana atšķir musulmaņus no citiem.
(Nebi BOZKURT, Šamila Islāma enciklopēdija, VII. sējums)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
