Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Pirmsislāma laikmetā sieviete pat netika uzskatīta par cilvēku. Islāma reliģija ir pacēlusi sievieti tai vietai, kurai viņa pieder. Brīvība nav dzīvot tā, kā vēlas cilvēks, viņa iegribas un velns. Gluži pretēji, tā ir dzīvot tā, kā vēlas tas, kurš viņu radījis. Jo tas, kurš nepakļaujas Dieva gribai, pakļaujas savām iegribām vai velna gribai.
Mēģināsim īsi paskaidrot sieviešu vispārējās tiesības:
“Kad kādam paziņo par meitas piedzimšanu, viņa seja no skumjām kļūst pavisam melna…”
(An-Nahl, 16/58)
Šajā pantā Allāhs (cc) apraksta un nosoda džāhilijas laikmeta cilvēku attieksmi pret sievietēm. Tomēr,
“Dievs dod meitas, kam grib, dēlus, kam grib, un kam grib, dod abus, bet kam grib, padara neauglīgu.”
(Aš-Šūrā, 42/49)
Sieviete, tāpat kā vīrietis, piedzimst kā cilvēkbērns. Ja viņi atšķir bērnus pēc mīlestības un dāvanām, tad vecāki ir atbildīgi. Viņi ir pelnījuši zaudēt starpniecību, jo nav ievērojuši mūsu pravieša (s.a.v.) testamentu. Zinot, ka neziņas jūtas laiku pa laikam var uzliesmot cilvēkos, mūsu Kungs (s.a.v.) īpaši uzsver meiteņu izglītību un
“Tēvs, kurš izaudzina trīs, divas vai pat vienu meitu, aizsargājot viņu tiesības, būs kopā ar viņu Paradīzē.”
(Ibn Madže, ētika 3)
Tiek paziņots. Ja bērns ir meitene, tāpat kā zēna gadījumā, tiek upurēts “akika” upuris kā pateicība. Viņai tiek dots skaists vārds, nodrošināta obligātā izglītība. Nepieciešamās zināšanas par dzimumu viņa saņem no mātes. Korānā un Sunnā nav neviena panta, kas atturētu sievietes no zināšanu apgūšanas. Gluži pretēji, zinot, ka viņas var tikt atstātas novārtā, pravietis (s.a.v.) īpaši ieteica sieviešu izglītību un pavēlēja aizsargāt viņu tiesības. Viņa laikā izauga sievietes, kas bija “muctehidžidas” (reliģisko jautājumu ekspertes). (Piemēram, viena no tām bija pravieša (s.a.v.) sieva Aiša.)
Sieviete ir audzināta un izglītota bez jebkādas diskriminācijas pret vīriešiem, un nu ir pienācis laiks viņai precēties. Iepazīšanās ar potenciālo līgavaini ir viņas tiesība un vienlaikus arī tradīcija. Ja viņai viņš nepatīk, viņa var atteikties, un ne vecāku, ne potenciālā līgavaiņa uzstājība neko nemainīs.
Laulības laikā viņa nosaka savu svaru, pieprasot no līgavaiņa tik daudz “mihir”, cik vēlas. Mihir ir viņas dabiskā, Dieva noteiktā tiesība un dzīves garantija. Tērēšanas joma ir pilnībā atkarīga no viņas pašas gribas likumīgās robežās. Viņa var tērēt savu mihir vai citu īpašumu labdarībai, izmantot to komercdarbībā, dibināt uzņēmumus, kļūt par akcionāriem uzņēmumos, pelnīt un tērēt savu peļņu, kur vien vēlas. Jo viņas sociālā drošība ir garantēta ar laulību. Visus nepieciešamos izdevumus mājai un viņai pašai sedz vīrietis. Vīrietis nevar teikt: “Pērc savas drēbes vai rotaslietas par savu naudu.” Viņam ir pienākums nodrošināt sievietes uzturēšanu atbilstoši savām iespējām. Ja viņš to nevar nodrošināt, viņš nevar precēties. Ja viņš to nenodrošina pēc laulībām, sievietes prasība par šķiršanos tiks apmierināta.
Viņas vīrs nedrīkst viņu pazemot, viņš nedrīkst aizmirst, ka viņa ir viņa dzīvesbiedre, viņš nedrīkst apvainoties un atstāt viņu vienu mājās.
“Labākais vīrietis ir tas, kurš vislabāk izturas pret savu sievieti.”
(sk. Buhārī, nikāh 43; Muslim, fedāil 68)
Vīra pienākums ir mājās izklaidēt savu sievu, jokot ar viņu un rūpēties par viņas labu garastāvokli.
Vīrietis nevar sist savu sievu ar nepamatotiem ieganstiem, izņemot gadījumus, kad sieviete nepakļaujas likumiem un ir nepaklausīga. (Par sievas sišanu var skatīt Korāna pantu (Nisâ, 4//34) un tā interpretācijas).
(Piemēram, sk. Ibn Kesīr IV/257; Kurtubī VI/170,172,173; Elmalı IV/1351; Ebū Dāvūd, menāsik 56; Ibn Māče, menāsik 84; Muslim hadž 147; Tirmizī, Rada’11; Ebū Dāvūd, menāsik 56; Halebi Sagīr s. 395; Halebi Kebīr s. 621; Canan, Terbiyesi, s. 391)
Viņš nevarēja traucēt savu sievu ar pēkšņiem uzbrukumiem, jo to izraisīja viņa greizsirdība un slimīga aizdomīgums.
Mūsu pravietis (s.a.v.) kādā no saviem hadīsiem aizliedzis vīram, kurš ilgāku laiku bijis prom no ģimenes, negaidīti ierasties mājās naktī. Kā iemesls tam minēts arī tas, ka sievai tādējādi nav iespējas sagatavoties vīra ierašanās brīdim, piemēram, noskūties paduses, kājas un sakārtoties. Šeit ir kāda hadīsa tulkojums:
„(Kad atnāksi no tālienes) nenāc pie savas sievas naktī, lai viņa varētu paņemt nazi un noskūties, ja ir nekārtīga, lai varētu saķemmēt matus. (Lai varētu sagatavoties tavam atnākšanai).“
(Buhārī, nikāls 121, 122; Muslim, radā’ 58, imāret 181, 182; Dārimī, nikāhs 32, džihāds 163)
Hadīsa komentāros kā iemesls tam tiek minēta arī iespēja, ka pēkšņa ienākšana mājās naktī varētu nozīmēt, ka viņš ir aizdomīgs pret savas sievas neuzticību.
Vīram ir pienākums seksuāli apmierināt savu sievu.
Mūsu pravietis (savsallallahu aleyhi ve sellem) ir pielīdzinājis tos vīriešus, kuri, nedomājot par savu sievu, uzreiz pēc darba pabeigšanas nodarbojas ar seksu, gailim, proti, dzīvniekam, un ir ieteicis, ka nedrīkst stāties dzimumattiecībās bez mīļošanās un glāstīšanas.
[No Dejlemī, Gazālī, Ihjā IV/52. Skat. arī Sujūtī, el-Džāmiu’s-Sagīr (ar Fethu’l-Kadīr) VI/323]
Jo vīrietis var uzbudināties vienkārši no skatiena, bet sieviete ir gatava dzimumaktam tikai pēc ilgāka glāstīšanas perioda. Labs vīrietis ir tas, kurš spēj sagatavot savu sievu šim procesam un apmierināt viņu tikpat labi, kā pats ir apmierināts. Vīrieši, kuri dzimumakta laikā domā tikai par sevi, nedrīkst aizmirst, ka viņi ir nežēlīgi pret savu partneri un gūst baudu no viņas mocīšanas.
Sievietei ir tiesības šķirties no vīra, ja viņi gada laikā pēc kāzām nav stājušies dzimumattiecībās.
Sieviete var atteikties nodot sevi vīrietim, ja viņš nav samaksājis “priekšapmaksu par laulību”.
Tāpat kā sievas uzturēšana, arī viņas ārstēšana un medikamentu izdevumi ir jāsedz vīram.
Ja sieviete nemāk cept maizi, vīram ir jāpērk gatava maize. Ja viņa vēlas izrotāt māju, rotājumu un smaržu izmaksas sedz vīrs. Vīram ir jānodrošina divi apģērbu komplekti gadā – vasaras un ziemas. Ja rodas strīds, apģērba kvalitāti nosaka vietējās iestādes. Sieviete var pieprasīt no vīra galvojumu par uzturēšanu, kamēr viņš ir ceļojumā un nav mājās. Ja viņa vēlas gulēt atsevišķi no vīra menstruāciju laikā, viņai ir tiesības pieprasīt atsevišķu gultu.
Atkarībā no situācijas sieva var lūgt savam vīram, lai viņš viņai piešķir kalponi.
Kalpones alga pienākas viņas vīram. Saskaņā ar paražām sievietei nav jāstrādā nekāds darbs, izņemot mājas darbus, kuru neveikšana sievietēm tiek nosodīta.
Ja nepieciešams, viņa var vienoties ar savu vīru par ikmēneša uzturlīdzekļu apmēru. Ja viņa uzskata, ka tas nav pietiekami, viņa var lūgt to palielināt, un ja vīrs nepiekrīt, viņa var vērsties tiesā.
Ja sieva nevēlas dzīvot kopā ar vīra radiniekiem, vīram ir pienākums nodrošināt viņai atsevišķu māju.
Kā iemesls tam norādīta viņas vēlme spēlēties un izmantot savu vīru, un viņu klātbūtne to varētu traucēt. Pat ja bērns ir pārāk mazs, lai saprastu seksuālas attiecības, sievietei ir tiesības pieprasīt atsevišķas istabas ar tādu pašu pamatojumu.
Sievietei ir tiesības apmeklēt savus vecākus reizi nedēļā, un vīrietis to nevar aizliegt.
Sievietei ir tiesības strādāt likumīgā ietvarā, ja tas nekaitē vīrieša tiesībām.
Ja sieviete vēlas iet uz pirti menstruāciju vai pēcdzemdību perioda dēļ, pirts naudu maksā vīrietis, bet ja ir zināms, ka pirtī netiek ievērota intīmo vietu aizsardzība, sieviete uz pirti netiek sūtīta.
“Ric’i”
(atgriezenisks) vai
“bāin”
Vīrietis, kurš šķīries no savas sievas ar talak (islāmi šķiršanās veids), ir atbildīgs par visiem viņas uzturlīdzekļiem un izdevumiem iddet (gaidīšanas periods pēc šķiršanās) laikā.
Šie ir tikai daži piemēri no daudzajiem jautājumiem, kas aprakstīti visās islāma jurisprudences grāmatās, kad tiek uzskaitītas sievietes tiesības attiecībā pret vīrieti. Turklāt, tie nav tikai ieteikumi, bet gan juridiski tiesības ar sankcijām. Ja Melnās jūras reģionā, Anatolijā vai citur sievietes tiek nodarbinātas un izmantotas smagos darbos, ko varētu veikt tikai vīrieši, tad vaina nav islāmā, bet gan tajos, kas ir atņēmuši islāmu no viņu dzīves.
Vairums islāma teologu ir izteikušies, ka sievietei ir tiesības balsot vēlēšanās.
Jo nav nekādu pierādījumu, ka viņām tādu tiesību nebūtu. Turklāt, vēlēšanas sastāv no “bai’at” (zvēresta). Savukārt, mūsu pravietis (s.a.v.) ir pieņēmis zvērestu arī no sievietēm. (sk. Suras al-Mumtahina, 60/12. pants un tā skaidrojumi). Pēc Hz. Omara (r.a.) nākamā kalifa vēlēšanās tika ņemts vērā ikviena viedoklis, ieskaitot neprecētas jaunas meitenes.
[skat. Muhammed Hamîdullah, Ievads islāma institūcijām, Stambula 1981, 112. lpp. (pēc Ibn Kesīra)]
Galu galā, kad sieviete nomirst, viņas līķauts pieder viņas vīram.
(Plašāku šo punktu skaidrojumu skat. Ibn Âbidîn, Reddü’l-muhtâr, Ēģipte 1380 (1960). Tāpat skat. visus fikhā grāmatu uzturlīdzekļu nodaļas, īpaši Serahsī, Mebsût V/180 u.c.)
Kā redzams, sieviete ir cilvēks, kuram nav nekādu problēmu un raižu par iztiku, proti, viņai ir pilnīga sociālā drošība. Un tas viss ir likumīgas tiesības, kas strīda gadījumā tiks noteiktas ar tiesas spriedumu. Islāmā vīrs un sieva nav divi naidīgi poli, kas pastāvīgi cīnās viens ar otru par tiesībām. Viņi ir divas viena veseluma puses, kas viena otru papildina, palīdz, atbalsta un rada mieru un morāli. Tāpat kā mūsu pravietis (s.a.v.) palīdzēja mājas darbos un kā Hz. Ali (r.a.) ar savu sievu Fatimu (r.a.) sadalīja darbus.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
