– Vai varētu paskaidrot ar piemēriem?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Reliģiskās uzrunas mērķis ir,
Dieva pavēļu un aizliegumu mācīšana cilvēkiem ir tas, kā labi izskaidrot un ieviest islāma reliģiju.
Korānā un hadītos ticīgajiem ir uzlikts pienākums sludināt un pamācīt, un ir norādīts, kas šajā sakarā jādara. To var panākt ar labu oratora mākslu.
Reliģijas pamatavoti ir arī reliģisko uzrunu avots.
Kā jānotur reliģiskās uzrunas, kas cilvēkiem jāstāsta un kādi noteikumi jāievēro šajā sakarā, ir atrodams mūsu galvenajā avotā – Korānā un Sunnā.
Runas mākslas principi Korānā
Visskaistākie vārdi ir Korānā.
Islāma reliģijas principi un ievērojamās normas šajā grāmatā ir izklāstītas vislabākajā veidā. Korāna adresāts ir visa cilvēce. Savukārt vislabākais tā vēstījums ir caur pravieti Muhamedu (s.a.v.). Reliģiskā darbinieka pieejai sludināšanā un pamācīšanā jābūt tādai, kāda tā ir Korānā un pravieša Muhameda (s.a.v.) piemērā.
Korānā ir daudz principu, kas attiecas uz runāšanu. Starp šiem principiem ir: runāt skaisti, runāt piemērotā laikā un vietā.
(gudrība),
Pārliecinošai runai ir raksturīgas tādas iezīmes kā pieklājība runājot, mērenība un līdzsvarotība atbilstoši klausītāja izpratnei, apelēšana pie prāta un sirdsapziņas, mudināšana domāt un emociju ierosināšana.
Dažas no runas mākslas pamatnostādnēm, ko var izsecināt no Korāna, ir šādas:
Teikt taisnību un atšķirt to no meliem:
Korānā patiesība ir skaidri izklāstīta, un ir norādīts uz to, kas ir nepareizi. Vienā no pantiem,
“Tas ir Korāns, protams”
(pareizais un nepareizais)
tas ir atšķirīgs vārds.”
(Tārik, 86/13)
ir pavēlēts.
Garīdzniekam ir jāpasniedz vēstījums pareizi, saprotami un skaidri.
Iespaidīga un skaista runa:
Korānā,
“…Dod viņiem padomus un runā tādus vārdus, kas viņus ietekmēs!”
(Nisā, 4/63)
Ir uzsvērts, ka galvenais mērķis ir sniegt pamācības uzrunas veidā un ka runai jābūt iedarbīgai. Tāpēc runātājam jābūt sirsnīgam, jālieto plūstošs un iespaidīgs stils.
Turklāt Korāns dažādās vietās un ar dažādiem izteicieniem uzrunā cilvēkus. Piemēram, Korānā, ņemot vērā adresātus,
„Ak, cilvēki!”, „Ak, ticīgie!”, un „Ak, pravieti!”
tika uzrunāts šādā veidā.
Esiet laipni, izturies ar cieņu:
Runājot, oratorsam jāizvairās no aizskarošiem un apsūdzošiem izteicieniem. Viņam jāizklāsta savi viedokļi un domas pieklājīgā veidā un jāizrāda cieņa pret klausītāju viedokļiem. Šis jautājums ir minēts kādā no Korāna pantiem:
„Runājiet ar viņu maigi. Varbūt viņš paklausīs vai izbijās.”
(Tāhā, 20/44)
Runājot ar pierādījumiem:
Lai stāstītais būtu pārliecinošs un pieņemts, ir jārunā ar pierādījumiem. Par to kādā pantā ir teikts šādi:
“…Ja jūs runājat taisnību, tad iesniedziet savus pierādījumus.”
(Al-Baqarah, 2:111)
Tāpat mums jāizvairās no viedokļu izteikšanas jautājumos, par kuriem mums nav zināšanu. Par to kādā no pantos ir teikts šādi:
„Lūk, kādi jūs esat! Jūs iesaistāties diskusijās par to, ko zināt. Bet kāpēc jūs iesaistāties diskusijās par to, ko nezināt?…”
(Āl-i Imrān, 3/66)
Runājot, centieties būt iekļaujoši un izvairieties no izslēdzošiem izteicieniem:
Garīdzniekam runājot, jābūt vienojošam un jāizvairās no izteikumiem, kas varētu radīt šķelšanos sabiedrībā. Korānā par to ir teikts:
„Paklausiet Dievam un Viņa sūtnim, un nesāciet strīdus savā starpā, lai jūs nezaudētu drosmi un jūsu spēks neizsīktu. Un esiet pacietīgi, jo Dievs ir ar tiem, kas ir pacietīgi.”
(Al-Anfal, 8/46)
Iegūstiet informāciju par apspriežamo tēmu no uzticamiem avotiem:
Runātājam savu vēstījumu jāpamato uz uzticamiem avotiem. Šajā sakarā Korānā ir teikts:
„Ak, ticīgie! Ja kāds netiklis jums atnes kādu ziņu, tad pārbaudiet tās patiesumu, lai jūs neizdarītu kādam ļaudīm ļaunumu nezināšanas dēļ un pēc tam nenožēlotu savu rīcību.”
(Al-Hudžurāt, 49/6)
Saskaņotība starp vārdiem un rīcību:
Lai runātāja vārdiem būtu ietekme, viņa rīcībai jāatbilst viņa vārdiem. Par šo jautājumu Korānā ir teikts:
“Jūs esat izlasījis grāmatu, bet cilvēkiem…”
(citiem)
Vai jūs mudināt uz labu, bet aizmirstat par sevi? Vai tiešām nedomājat, ka tas ir nepareizi?”
(Al-Baqarah, 2:44)
Mudināt cilvēkus domāt:
Korāns šo tēmu piemin daudzviet. Daudzos pantos,
“Vai viņi nedomā?” un “Vai viņi nezina?”
Tādos izteicienos kā šie, cilvēki tiek aicināti domāt un izmantot savu prātu. Tāpēc runātājam vispirms ir jārosina cilvēkus domāt. Kādā pantā ir teikts:
„Viņi piemin Allāhu, stāvot kājās, sēžot un guļot uz sāniem, un pārdomā par debesu un zemes radīšanu…”
(Āl-i Imrān, 3/191)
ir pavēlēts.
Sunnetā runāšanas principi
Pravietis Muhameds (s.a.v.) pasludināja cilvēkiem viņam atklātos pantus, izskaidroja islāma pamatprincipus un rādīja piemēru. Ticīgie, sekojot viņa piemēram, centās dzīvot saskaņā ar islāmu. Korānā par Pravieša (s.a.v.) piemēru teikts:
„Patiešām, Allāha sūtnis ir jums labs piemērs…”
(Al-Ahzāb, 33/21)
Ticīgie cilvēki visos jautājumos vērsās pie mūsu pravieša (s.a.v.) pēc padoma un centās precīzi ievērot viņa teikto. Pravietis savukārt dažādos gadījumos uzrunāja cilvēkus un pareizi viņiem izskaidroja reliģiju.
Visiem, kas atbild par reliģisko kalpošanu, jāpievērš uzmanība principiem, kas izriet no metodēm, kuras mūsu pravietis (s.a.v.) izmantoja sludināšanā, pamācīšanā un uzrunāšanā. Uzruna, kas balstīta uz principiem, kas atrodami Sunnā, būs visefektīvākais veids, kā izskaidrot reliģiskos jautājumus. Mūsu pravieša uzrunas bija saskaņā ar Korāna principiem. Korāns pravietim deva šādu padomu par to, kā viņam jārunā ar cilvēkiem:
„Aicini uz sava Kunga ceļu ar gudrību un labu pamācību, un strīdies ar viņiem vislabākajā veidā…”
(An-Nahl, 16/125)
Mūsu pravietis (s.a.v.) sazinājās ar apkārtējiem cilvēkiem saskaņā ar šiem principiem un nodeva cilvēkiem reliģiskos principus.
Daži no runas principiem, ko var izsecināt no mūsu pravieša sunnas, ir šādi:
– Mūsu pravietis (lai viņam miers),
Viņš runāja godīgi un taktično, rūpīgi izvēloties vārdus, ņemot vērā savu sarunu biedru intereses un vajadzības.
Viņam piemita literārs runas stils. Savā runā viņš ņēma vērā auditorijas stāvokli un atbilstoši tam pielāgoja savu balsi un stāju. Viņš izrunāja vārdus skaidri un lēni, lai klausītāji varētu viņa teikto iegaumēt.
– Mūsu pravietis (s.a.v.), k
Viņš runāja ar cilvēkiem, pielāgojot savu runu viņu sapratnes un uztveršanas līmenim.
Kādā no saviem hadīsiem,
“Nolaidieties līdz tautas līmenim.”
(Abū Dāwūd, Adab, 20)
viņš to ir izteicis, uzsverot to. Viņš runāja tādā stilā, lai cilvēki varētu saprast.
– Mūsu pravieša (s.a.v.) svarīgākā runas iezīme;
“Cevamiü’l-kelim” nozīmē runāt maz un kodolīgi.
Tā bija viņa īpašība. Daudzos savos hadītos viņš ar diviem vai trim vārdiem izteica svarīgas patiesības. Arī pravieša sprediķi bija pietiekami īsi, lai nenogurdinātu cilvēkus. Viņš deva priekšroku īsām, kodolīgām un sirsnīgām runām garām runām. Par šo tēmu pravietis teica:
„Es esmu sūtīts ar visaptverošiem vārdiem…”
(Buhārī, Ta’bīr, 22)
– Lai labāk izprastu šo jautājumu, mūsu pravietis (savsallallahu a.a.prop.2
sniedz dažādus piemērus, uzrunā cilvēkus stāstījuma valodā
Tādējādi viņš panāktu, ka grūti izskaidrojamas un saprotamas tēmas būtu vieglāk uztveramas. Ir redzams, ka mūsu pravietis šo metodi ir izmantojis daudzos savos hadīsos.
Piemēram, kad viņš skaidroja, kam jāpievērš uzmanība, izvēloties draugus, viņš izmantoja šādu salīdzinājumu:
„Tas, kurš draudzējas ar labu cilvēku, ir kā tas, kurš atrodas blakus smaržīgam cilvēkam, bet tas, kurš draudzējas ar ļaunu cilvēku, ir kā tas, kurš atrodas blakus kalējam, kurš pūš mēli. Tas, kurš atrodas blakus smaržīgam cilvēkam, vai nu pats smaržo, vai arī izbauda smaržu. Bet tas, kurš atrodas blakus kalējam, vai nu apdedzina tavu apģērbu, vai arī tevi traucē smaka, ko rada mēle.”
(Buhārī, Zebāih 31)
– Mūsu pravietis (lai viņam miers),
Viņš izmantoja dažādas metodes, lai piesaistītu cilvēku uzmanību, kad runāja.
Dažreiz viņš izmantoja jautājumu un atbilžu metodi, lai liktu cilvēkiem domāt un piesaistītu viņu uzmanību. Reiz viņš kādam no saviem pavadoņiem jautāja:
„Jezid ibn Esed! Vai tu vēlies ieiet paradīzē?”
Arī viņš/viņa.
“Jā, ak Dieva sūtnis!”
kad viņš tā teica, mūsu pravietis viņam atbildēja:
“Vēli saviem brāļiem un māsām to pašu, ko vēli sev.”
(Ahmads ibn Hanbels, Musneds, 4/70)
ir pavēlējis.
Kādu tēmu skaidrojot
Viņš izmantoja žestus un mīmiku, lai labāk izskaidrotu tēmu un piesaistītu uzmanību.
Reizēm viņš piešķīra izteiksmei dzīvīgumu ar sejas izteiksmi, reizēm ar rokām. Kādreiz,
„Ticīgie ir kā viena vesela ēka, kas savstarpēji ir saistīta.”
(Kenzu’l-Ummal, 1/147)
Tad viņš savijis pirkstus un ar rokām parādījis, ko gribējis pateikt. Reizēm viņš mēģinājis izskaidrot lietu, zīmējot figūras.
Piemēram, viņš izskaidroja likteņa jēdzienu, zīmējot figūras uz zemes.
– Mūsu pravietis (lai viņam miers),
Viņš vienmēr pievērsa uzmanību savu runu laika plānojumam.
Viņš runāja tad, kad klausītāji bija visvairāk ieinteresēti un vērīgi. Abdullah ibn Mas’ud šo jautājumu skaidro šādi:
„Lai Sahabiem nenāktu garlaicība un viņi nezaudētu interesi, pravietis mums sprediķoja un deva padomus ne katru dienu, bet laiku pa laikam.”
(Buhārī, Zināšanas, 11-12)
Viņš nekritizēja cilvēku kļūdas, nepazemoja viņus, bet uzrunāja viņus pozitīvā un konstruktīvā tonī. Vienā no saviem hadīsiem viņš ir teicis:
“Atvieglojiet, neapgrūtiniet, ieprieciniet, neizraisiet naidu!”
(Buhārī, Zināšanas, 11)
Viņš savās runās
viņš vienmēr labprātāk iepriecināja un sludināja labās vēstis.
Viņš nevienu nesūdzēja un nevienam nepārmeta kļūdas. Piemēram, pravietis Muhameds, kad kāds kļūdījās,
“Kas ar tevi notiek?”
viņš nebrīdinātu, sakot, ka sabiedrībā, kurā šī persona atrodas,
“Kas ar tevi notiek…”
parasti izteiktu vispārīgus brīdinājumus, piemēram, šādus.
(Muslims, Fedail, 35)
– Mūsu pravietis (lai viņam miers),
Atbildot uz jautājumiem, viņš ņēma vērā ne tikai cilvēku situāciju, bet arī laika un vietas apstākļus.
Piemēram,
“Kas ir labākais no darbiem?”
kādam, kas jautā,
“Lūgšana ir tā, kas tiek skaitīta savā laikā.”
(Buhārī, Mevākit, 5)
tikmēr kāds cits uzdeva to pašu jautājumu,
“Galvenais ir būt labam pret māti un tēvu.”
(Buhārī, Adab, 2)
viņš/viņa atbildētu dažādiem veidiem.
Viņš arī paskaidroja, ka miermīlīgā laikā visvērtīgākais darbs ir savlaicīga lūgšana, bet kara laikā viņš uzsvēra, ka visvērtīgākais darbs ir džihāds Allāha labā.
Avots:
– Imamat-hatip vidusskolas, Retorika un profesionālā prakse, Komisija, Izglītības ministrija, 2012.
– Ömer Demir, Retorikas un profesionālās prakses mācīšana Imam Hatip vidusskolās, maģistra darbs, Ankaras Universitāte, Sociālās zinātnes, 1997.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
