– Daudzos hadītos ir minēts, ka mūsu Kungs (lai viņam miers un svētība) ir izrādījis ļoti nopietnu attieksmi pret kapsētām, bet kāds ir pamatojums tam, ka mūsu sabiedrībā ir uzceltas tik daudz kapsētu un īpaši mauzoleju?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Kapa apmeklējums:
Kopumā kapu apmeklēšana ir ieteicama vīriešiem un atļauta sievietēm. Tiek uzskatīts par ieteicamu apmeklēt taisnīgo cilvēku, vecāku un tuvu radinieku kapus. Sievietēm ir atļauts apmeklēt kapus, ja nav bažu par kādu ļaunumu, piemēram, kliegšanu, matu plēšanu vai pārmērīgu cieņu pret kapiem. Jo pravietis Muhameds (s.a.v.) mierināja sievieti, kura raudāja pie sava bērna kapa, un neaizliedza viņai to apmeklēt.
(Buhārī, Dženāiz, 7, Ahkām, ll; Muslim, Dženāiz, 15).
No otras puses, ir ziņas, ka arī Aišas (lai Dievs būtu apmierināts ar viņu) brālis Abdurrahmans ibn Ebi Bekrs apmeklēja viņa kapu.
(Tirmizi, Dženāiz, 61).
Pravietis Muhameds (s.a.v.) kādu laiku aizliedza apmeklēt kapus, kad vēl nebija nostiprinājusies ticība liktenim un turpinājās pagānisma ieradumi, bet vēlāk šo aizliegumu atcēla. Hadītā ir teikts:
“Es jums biju aizliedzis apmeklēt kapus. Tagad jūs varat apmeklēt kapus.”
(Muslims, Dženāiz, – 106, Edāhi, 37; Abū Dāvuds, Dženāiz 77, Ešribe, 7; Tirmizī, Dženāiz, 7; Nesāī, Dženāiz, 100; Ibn Madže, Dženāiz, 47; Ahmeds b. Hanbels, I, 147, 452, III, 38, 63, 237, 250, V, 35, 355, 357).
Hadīsi, kas vēsta, ka pravietis Muhameds (s.a.v.) nolādējis sievietes, kuras bieži apmeklē kapus.
(Tirmizi, Salāt, 21; Cenāiz, 61; Nesāī, Cenāiz, 104; Ibn Madže, Cenāiz, 49)
Tas attiecas uz periodu, kad bija spēkā apmeklējumu aizliegums. Tirmizi to ir skaidri norādījis.
(Tirmizi, Dženāiz, 60).
Šādu viedokli pauž arī A’iša un Ibn Abdilberrs.
Pēc Hanafītu viedokļa, sievietei ir atļauts apmeklēt kapus, ja vien tas nenoved pie pārmērībām, piemēram, matu plēšanai vai pārmērīgai raudāšanai. Jo hadīsos minētā atļauja attiecas arī uz sievietēm.
(Tirmizi, Cenâiz 60, 61; Ibn Abidin, Reddü’l-Muhtâr, Stambula 1984, II, 242).
Ir novērots, ka kapu apmeklējumi vēsturiski ir tikuši praktizēti, lai lūgtu palīdzību no mirušajiem vai pat lai tos pielūgtu.
Tas bija iemesls, kāpēc islāma sākumā pravietis Muhameds (s.a.v.) aizliedza kapu apmeklēšanu. Jūdi un kristieši bija padarījuši savu svēto cilvēku kapus par pielūgsmes vietām. Džāhilijas laikā pie kapiem klanījās un pielūdza elkus. Elkupielūgsme sākās ar cieņu un godināšanu pret ievērojamu personu statujām, un galu galā šī cieņa pārvērtās par elkupielūgsmi. Islāma reliģijas mērķis ir vienotības doktrīna (…
atzīt Dievu par vienīgo radītāju un ietekmētāju un pielūgt tikai Viņu)
Tas bija, lai iedēstītu to sirdīs. Sākumā pravietis Muhameds (s.a.v.) šī iemesla dēļ aizliedza kapu apmeklēšanu, jo uzskatīja to par bīstamu. Taču, kad monoteisma ticība bija labi iesakņojusies sirdīs un musulmaņi to labi saprata, kapu apmeklēšana tika atļauta.
Jo kapu apmeklēšanai ir labums gan dzīvajiem, gan mirušajiem. Pravietis Muhameds (s.a.v.) Mekas ceļojuma laikā apmeklēja savas mātes Aminas kapu, raudāja un lika raudāt arī apkārtējiem, un musulmaņiem tika atļauts apmeklēt kapus.
(Ibn Madže, Dženāiz 48; Nesāf, Dženāiz; 101; Muslim, Dženāiz, 36; Abū Dāvud, Dženāiz, 77)
Šī atļauja, pat iedrošinājums apmeklēt, ir apstiprināts ar slaveniem nostāstiem.
(Ibn Madže, Dženāiz, 47; Tirmizī, Dženāiz, 60).
Kapu apmeklēšanas priekšrocības
a)
Tas atgādina cilvēkam par nāvi un pēcnāves dzīvi un liek viņam mācīties no tā, lai sagatavotos pēcnāves dzīvei.
(Muslims, Dženāiz, 108; Tirmizī, Dženāiz, 59; Ibn Madže, Dženāiz, 47-48; Ahmed b. Hanbel, Musned, I, 145).
b)
Tas mudina cilvēku uz askētismu un dievbijību. Tas novērš pārmērīgu pasaulīgo alkatību un grēkošanu. Tas mudina cilvēku darīt labus darbus.
(Ibn Madže, Dženāiz, 47).
c)
Taisnīgu cilvēku kapu, īpaši pravieša Muhameda (s.a.v.) kapa apmeklēšana, sniedz dvēselei mierinājumu un veicina cēlu jūtu rašanos. Ceļojums, lai apmeklētu pravieša Muhameda (s.a.v.) un Dieva uzticīgo kalpu kapus, ir ieteicams. Kāds hadīss vēsta:
“Kas mani apmeklēs pēc manas nāves, tas būs tā, it kā mani apmeklētu manas dzīves laikā.”
(Mansur Ali Nasif, et-Tâc, el-Câmiu’l-Usûl, II, 190).
ir pavēlēts.
d)
Šī vizīte palīdz stiprināt cilvēka saikni ar viņa pagātni, reliģisko kultūru un vēsturi.
Apmeklējuma labums mirušajam
a)
Īpaši mātes, tēva, citu radinieku un draugu kapus apmeklē, lai lūgtu Dievu un lūgtu piedošanu par viņu dvēselēm. Ir pierādīts ar autentiskiem hadīsiem un vienprātību, ka labdarības un labo darbu atalgojums, kas tiek darīts mirušo vārdā, viņiem sasniegs. Apmeklējot mirušos, lūdz Dievu par viņu dvēselēm, lasa Korānu un ziedo labo darbu atalgojumu. Koku stādīšana pie kapa ir labdarība. Ir hadīsi, kas liecina, ka iestādītais koks un augs var mazināt mirušā dvēseles ciešanas. Ziedu vainagu nešana uz kapa, kā to dara kristieši, ir nepieņemama.
Šis svētais pants arī norāda, ka lūgšanas un atgriešanās pie Dieva ir noderīgas mirušo dvēselēm:
“Mūsu Kungs, piedod mums un tiem, kas mums ticībā priekšā gājuši, un neļauj, lai mūsu sirdīs paliktu kāda naida pret tiem, kas ticējuši.”
(Al-Hašr, 59/10).
Par šo tēmu ir daudz hadīsu.
(Ahmads ibn Hanbels, Musneds, II, 509; VI, 252; Ibn Madže, Edebs).
b)
Mirušais dzird dzīvos. Ir pierādīts ar hadīsiem, ka apmeklējot kapu, mirušais dzird, kas tiek runāts, un atbild uz sveicieniem.
Pēc Abdullah ibn Omara (lai Dievs būtu apmierināts ar viņu) teiktā, pravietis Muhameds (lai viņš būtu apmierināts ar viņu) pēc Bedras kaujas, stāvot pie zemē guļošajiem Kureiša vadoņu līķiem, teica:
“Vai jūs esat sapratuši, ka jūsu Kunga apsolītā sodība ir patiesa?”
tā viņš bija iesaucies. Hz. Ömer (ra)’in:
“Ak, Dieva sūtnis! Vai jūs uzrunājat šos bezjūtīgos līķus?”
Uz to Allahs sūtnis (lai viņš ir svētīts un viņam ir miers) teica:
“Jūs neesat labāki klausītāji par viņiem. Bet viņi nespēj atbildēt.”
ir pavēlējis
(Ahmeds ibn Hanbels, II, 121).
Šajā sakarā no Aišas (lai Dievs būtu apmierināts ar viņu) ir ziņots, ka, tā vietā, lai mirušie dzirdētu, Dieva sūtnis (lai Dievs viņu svētī un dod viņam mieru) ir teicis:
“Patiesību viņi sapratīs tikai pēc nāves. Kā teikts arī Korānā: “Mans mīļais, tu nevari likt mirušajiem dzirdēt tavus vārdus.”
Šis hadīss ir citēts. Tomēr vairums islāma zinātnieku šajā jautājumā ir iebilduši pret Aišas viedokli un, ņemot vērā citus avotus, ir pieņēmuši par pamatu iepriekš minēto Abdullaha ibn Omara hadīsu.
(sk. ez-Zebîdi, Tecrid-i Sarih Terc. Kâmil Miras, Ankara 1985, IV, 580).
Vizītes etiķete
Kad apmeklētājs ierodas kapsētā, viņš pagriežas ar seju pret kapiem un sveicina tos, kā to darīja mūsu pravietis (savallahu aleyhi ve sellem):
„Lai jums miers, ticīgie un musulmaņu zemes iedzīvotāji! Ja Dievs dos, mēs pievienosimies jums. Lūdzam Dievu, lai Viņš dod mums un jums labklājību.”
(Muslims, Dženā’iz, 104; Ibn Madže, Dženā’iz, 36).
Aišas (ra) stāstījumā, lai gan nozīme ir tā pati, izteiksme ir nedaudz atšķirīga. Tirmizi, atsaucoties uz Ibn Abbāsu, stāsta, ka kādā reizē Allahs sūtnis (asm) apmeklēja Medīnas kapsētu un, pagriezies pret tiem, teica:
“Ak, kapu iedzīvotāji, lai jums miers! Lai Allahs mums un jums piedod grēkus. Jūs aizgājāt pirms mums, un mēs sekosim jūsu pēdās.”
(Tirmizi, Dženāiz, 58, 59).
Ja kāds sveicina kādu, ko pazīst, pie viņa kapa, tad mirušais atbild uz sveicienu un atpazīst viņu. Ja kāds sveicina kādu, ko nepazīst, pie viņa kapa, tad mirušais atbild uz sveicienu.
(Ghazālī, Ihjā’u Ulūmi’d-dīn, IV, sadaļa par kapu apmeklēšanu).
Kapa apmeklējuma laikā pie kapa nedrīkst lūgties.
Kapi nekad netiek izmantoti kā mošejas. Lūgties pret kapu ir nepieņemami. Sveču dedzināšana un vīraka smēķēšana pie kapiem nav atļauta.
(Muslims, Dženāizs, 98; Abū Dāvuds, Salāts, 24; Tirmizī, Salāts, 236).
Pravietis Muhameds (s.a.v.) aizliedza šajās vietās dedzināt sveces, jo tas ir bezjēdzīgs naudas tēriņš vai arī tā ir cieņas izrādīšana kapiem. Sēdēšana uz kapa un kapu apgānīšana ir nepieņemama.
(Muslims, Dženāiz, 33; Tirmizi, Dženāiz, 56).
Kaposotā jāizvairās no nepieklājīgas un tukšas runāšanas, kas nav savienojama ar kapavietas apmeklējumu, no iedomības un izrādīšanās, un jābūt pazemīgā stāvoklī (Nesāī, Cenaiz, 100; Tirmizī, Cenaiz, 46). Jāizvairās no mazās un lielās tualetes vajadzību kārtošanas kapavietās.
(Nesā’ī, Dženā’iz, 100; Ibn Mā’dže, Dženā’iz, 46)
. Kapos ir nepieņemami pļaut zāli un cirst kokus.
Upurēšana pie kapa, pat ja tā ir paredzēta Allāham, ir nepieņemama.
Īpaši ir aizliegts to darīt, lai iegūtu mirušā piekrišanu un saņemtu viņa palīdzību.
Ir arī tādi, kas saka, ka tas ir širk (daudzdievisms). Jo upurēšana ir pielūgsme; bet pielūgsme ir paredzēta tikai Allaham.
Kapi nav jāapstaigā tā, it kā tie būtu Kaaba, un tiem nav jāizrāda tāda pati cieņa.
Lūgt palīdzību no mirušajiem un šim nolūkam pie kapakmeņiem siet audumus, lakatus un lupatas nav lietderīgi. Ticība, ka daži kapi un mauzoleji dziedē slimības, un to akmeņu, zemes un koku uzskatīšana par svētiem, ir pretrunā ar islāma monoteisma ticību.
Izmantot taisnīgos cilvēkus, gan dzīvus, gan mirušus, kā starpniekus, lai lūgtu kaut ko no Allāha.
“tavassul”
Tā saka. Kapā cilvēks vairs nespēj sniegt kādam labumu vai novērst kādu kaitējumu. Pēc Ibn Taimijas un viņa sekotāju domām, lūdzot kaut ko no Allāha, pat pravietim un taisnīgajiem kalpiem ir aizliegts, pat širk (daudzdievība), izmantot kā starpniekus. Pēc vairākuma islāma zinātnieku domām, lūdzot kaut ko no Allāha, ir atļauts izmantot taisnīgos cilvēkus kā starpniekus un lūgt viņu kapavietās. Piemēram,
“Allāh, es Tevi lūdzu ar Muhameda vārdu, viņa godam, lai Tu piepildītu manu lūgumu.”
tas nozīmē, ka tas palīdz pieņemt lūgšanas.
Hanafi un Maliki skoliem
Saskaņā ar kādu uzskatu, ir labāk apmeklēt kapus piektdienās un dienās pirms un pēc tās, proti, ceturtdienās un sestdienās.
Šafīīti,
Viņi teica, ka būtu labāk, ja vizīte notiktu no ceturtdienas pēcpusdienas līdz sestdienas rītam.
Hanbelīti,
Viņi norādījuši, ka nav pareizi noteikt konkrētu dienu apmeklējumam. Tāpēc, lai gan piektdiena ir labvēlīgāka apmeklējumam, apmeklējums ir iespējams un atļauts arī citās dienās.
(Abdurrahmans al-Džazīrī, al-Fikhs ʿalā al-Mazāhib al-Arbaʿa, I, 540).
KAPLIČA:
Kapeņu piemineklis;
Apmeklētais kapa piemineklis ir ēka, kas uzcelta virs musulmaņu, lielo zinātnieku, svēto, valdnieku, valdnieku sievu un bērnu, emīru, vezīru un komandieru kapiem, un tās ir īpaši pārklātas ar kupoliem. Ēkas, kas uzceltas virs nemusulmaņu kapiem, sauc par mauzolejiem. Arī islāma dižgaru atklātos kapus, izrādot tiem cieņu, sauc par mauzolejiem. Irānā un Azerbaidžānā mauzoleju sauc par “türbet”, izrunājot galotni “t”. Hz. Fatima (ra), apmeklējot sava tēva (asm) kapu, teica: (…)
Šajā savā izteikumā Fatima (ra) uzskatīja vārdu “Ahmed” par piemērotu vārdu savam svētajam kapam (Türbet). Visas Fatimas (ra) pie svētā kapa izteiktās poēmas nozīme ir šāda:
“Kas notiek ar to, kurš ošņā Ahmeda (lai viņam miers un svētība) kapa zemi? Viņam visu mūžu vairs nebūs jāošt smaržas, kas ir tik patīkamas kā muskuss un ambra. Mani piemeklējušas tādas nelaimes, ka ja tās būtu piemeklējušas dienas, tās varētu pārvērsties par naktīm.”
(Kastallānī, Mevāhibü’l-Ledünniye, Ēģipte 1281, II, 501).
Bet, uz Svēto Palātu
(Pravieša Muhameda svētajam kapam)
cieņas un godbijības izrādīšanai to nesauc par mauzoleju, bet gan par svētnīcu
“Ravza-i Mutahhare, Kubbetü’l-Hadrâ”
vārdi tiek nosaukti.
Mūsu pravietis (s.a.v.) dažos savos hadītos ir aizliedzis celt ēkas un mošejas virs kapiem.
(sk. Buhārī, Dženāiz, 69; Muslim, Dženāiz, 31-32, Mesādid 63; Abū Dāvud, 76; Nesāī, Dženāiz 295, 339, 299).
Lielākā daļa islāma zinātnieku ir teikuši: kapavietas virsū celt māju, mauzoleju, kupolu, medresu vai mošeju, vai arī iežogotu dārzu, ja tas nav darīts izrādīšanās un lepošanās nolūkos, ir atļauts, bet ja tas darīts izrādīšanās un lepošanās nolūkos, tad tas ir aizliegts. Publiskā kapsētā mauzoleja celtniecība nav atļauta. Ja kaps ir mirušā īpašumā, tad mauzoleja celtniecība virs tā ir atļauta, bet nav ieteicama.
[skat. Abdurrahman el-Cezîrî, el-Fıkh Ale’l-Mezahibi’l-Erbea, Kaira (nav norādīts gads) I, 536].
Tomēr daži islāma zinātnieki ir atļāvuši mauzoleju celtniecību šeihiem, ulemām, valdniekiem, kā arī valdnieku sievām un bērniem. Ja šādu ēku un kupolu ir daudz un tie nekalpo citam mērķim, kā vien mirušo vārdu atcerēšanai un atpazīšanai, un tie nerada prestižu vai citu veida godināšanu un cieņu, tad ir bijuši zinātnieki, kas ir devuši fatvu, ka šādos gadījumos mauzoleju un kupolu celtniecība ir atļauta.
(Hasens el-Idvī, Mašāriku’l-Envār, Ēģipte, 1316/26).
Kad ir nepieciešams uzstādīt akmens piemiņas zīmi, lai būtu zināms mirušā vārds un viņa atdusas vieta.
(Izņemot vahabistus)
, ir noslēgta vienošanās.
Lai kapos neaizmirstu un nepazustu mirušā vārds un vieta, jāizvairās no nevajadzīgām, dekoratīvām un citām būvēm, izņemot kapakmeni. Izdevumi, kas tiek tērēti kapiem, ir vairāk piemēroti dzīvajiem, nevis mirušajiem.
(izņemot koku stādīšanu)
Mirusiems tai nekādu labumu neatnesīs.
(Muhiddin BAĞÇECİ – Mefail HIZLI)
(skat. Šamil İ.A., Kabir Md.)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
