Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Ir nepieciešams visaptveroši cīnīties pret teroristiskajiem aktiem, kuru mērķi, kā izrādās, ir sadalīt mūsu valsti, izraisīt pilsoņu karu, demoralizēt un iebiedēt iedzīvotājus, un piespiest valdību padoties… Tāpēc katram šajā valstī dzīvojošam un nodevībā neiesaistītam pilsonim ir savi pienākumi šajā cīņā:
1.
Mēs visi būsim uzmanīgi, nebūs nekādas pašdarbības, un, ja pamanīsim kādu aizdomīgu personu vai situāciju, nekavējoties informēsim attiecīgās iestādes.
2.
Lai cik kaitīgi un sāpīgi būtu notikumi.
“raudāt, degt, sāpēt”
ir, bet
“Kas ar mums notiks, katastrofa ir pie durvīm, mūsu gals ir klāt.”
Nav tādu sajūtu un domu kā padošanās, izjukšana, iegrimšana bailēs un bezcerībā!
3.
Kā izraisīt pilsoņu karu vai izraisīt haosu, sējot nesaskaņas starp iedzīvotājiem? Sabiedrībā ir iekaisušas rētas, spriedze un jūtīgās vietas, ir grupas, kas labāk vai sliktāk, bet mierīgi sadzīvo; izplata baumas, kas šīs grupas savā starpā saskaldītu, rīko provokācijas, izmanto naivus, viegli ietekmējamus un manipulējamus indivīdus, ja nepieciešams, ievieš nodevējus vai izlūkdienesta darbiniekus, un tad sākas savstarpējas nesaskaņas un pēc tam – darbības. Mēs to esam piedzīvojuši daudzkārt, esam redzējuši sekas un izjutuši sāpes. Sapratīgs cilvēks otrreiz roku skorpiona ligzdā vai čūskas alā neliks. Tāpēc mums jābūt modriem un piesardzīgiem, un ja mūsu vidū ir cilvēki, kuru emocijas pārspēj prātu un kuri ir gatavi uz provokācijām un negatīvām darbībām pret citām grupām, mums ir jānovērš šādas darbības.
Savukārt ilgtermiņā mums ir jāieaudzina mūsu tautas prātā un dvēselē šāda pārliecība, izmantojot izglītību:
“Mums nav citas valsts, un šī zeme nekad nav piederējusi un nevar piederēt tikai vienai grupai; lai cik atšķirīgi mēs būtu dažādos aspektos, mums nav cita ceļa un risinājuma, kā vien dzīvot kopā kā šīs valsts pilsoņi vienlīdzīgu cilvēktiesību ietvaros, cītīgi strādāt un būt solidāriem, lai panāktu to, kas ir izdevīgi visiem, un novērstu to, kas ir kaitīgs.”
4.
Nav personīgas atriebības un nevainīgu cilvēku sodīšanas.
Islāma tiesībās un sekulārajās tiesībās
“nozieguma un soda individualizācija”
Pastāv princips: vainīgi ir tie, kas izdarījuši noziegumu, un sodu saņem tikai viņi. Primitīvās sabiedrībās un kādreiz Austrumos un Melnās jūras reģionā pastāvēja atriebības prakse, kas šo principu pārkāpa. Ja kāds no ģimenes vai cilts kļuva par slepkavības upuri, tad no vainīgā ģimenes vai cilts tika nogalināts kāds nejaušs cilvēks, un tādējādi atriebība tika uzskatīta par izpildītu. Islāms šo praksi kategoriski aizliedz. Padomāsim par to grupās:
Viens alevīts, viens turks, viens kurds…
Ja kāds izdara slepkavību pret kādu konkrētu personu vai grupu, uzskatīt visu grupu par vainīgu un mēģināt atriebties, nodarot viņiem pāri, ir pretrunā ar reliģiju, likumu un taisnīgumu. Turklāt terorisms tiecas tieši uz to: konkrētu rīcību.
(tas varētu būt arī terorakts)
lai kāda grupa tiktu vainota un citas grupas rīkotos, lai atriebtos, lai izceltos notikumi, līdzīgi Čorumas un Marašas notikumiem, un lai teroristu grupējumi un tie, kas tos kontrolē, sasniegtu savus mērķus! Palīdzēt šādam iznākumam nav cīņa pret terorismu, bet gan palīdzība un atbalsts terorismam.
Mēs pārdzīvojam grūtus laikus, terora akti mums sāpina sirdi, provokācijas, suģestijas un nodevības ir visur, un šajā situācijā šai cēlajai tautai pienākas:
gudrs, apdomīgs, pacietīgs, ar dziļu izpratni
rīkoties nozīmē ievērot tiesības, likumus un taisnīgumu.
Ir svarīgi atcerēties un neaizmirst, ka šie laiki arī pāries, ka tauta, kas tūkstošiem gadu valdījusi šajā zemē, turpinās valdīt, un ka, ja tā ies saprāta un gudrības ceļu, tad atkal iestāsies krāšņi laiki. Tas ir daļa no cīņas.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
