Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Šajā sakarā,
Šajos pantos ir ļoti skaidri izteiktas domas.
Islāma zinātnieki, pamatojoties uz šiem un līdzīgiem pantiem un hadīsiem, ir norādījuši, ka cilvēkiem nav atļauts veikt darbības, kas var izraisīt viņu nāvi, izņemot gadījumus, kad džihāds ir obligāts.
Šeit ir vērts vispirms apskatīt dažus fikhī likumus:
Saskaņā ar to, kāds, kurš ir tuvu nāvei no bada, vispirms apēd to, ko atradis, un tad atlikušo daļu dod saviem draugiem.
Saskaņā ar šo principu, juristi ir nolēmuši, ka tas nav atļauts – lai kāds cits tiktu izglābts.
Ja kāds redz, ka kuģis, uz kura viņš atrodas, deg, viņam ir atļauts izvēlēties [glābties]. Šis viedoklis pieder vairākumam zinātnieku.
Tomēr, ja kāds ir vienā pusē, viņam ir obligāti jāizvēlas šī puse, pretējā gadījumā tas nav atļauts.
Nē, ja ir cerība uz izglābšanos gan uz kuģa, gan lecot jūrā, tad ir atļauts izvēlēties jebkuru no šīm iespējām. Tāds ir arī Imama Azama un Abu Jusufa viedoklis.
Taču, pēc imama Muhameda domām, arī šādā situācijā lēkt jūrā nav atļauts. Jo, ja viņš sadegs uz kuģa, tas notiks ienaidnieka dēļ. Bet, ja viņš pats ielēks jūrā, tas būs viņa paša rīcība, un tāpēc tas nav atļauts.
Ir atļauts kādam, kurš uzskata, ka var nodarīt kaitējumu ienaidniekam, vienam pašam uzbrukt ienaidnieka militārai vienībai, un tas netiek uzskatīts par pašnāvību.
pamatojoties uz šo atgadījumu, viņš ir norādījis, ka tas ir atļauts.
– Ibn Arabi šajā uzbrukumā ir paziņojis, ka tas ir atļauts, jo ir runa par vēlmi kļūt par mocekli, nodarīt kaitējumu ienaidniekam, iedrošināt musulmaņus un iebiedēt ienaidniekus.
Ja kāds zina, ka tiks nogalināts, ja cīnīsies ar ienaidnieku, bet tiks sagūstīts, ja necīnīsies, viņam nav jācīnās. Tomēr viņam ir atļauts cīnīties, ja viņš zina, ka nodarīs ienaidniekam kaitējumu.
Islāma noteiktais džihāds paredz, ka, pat ja pastāv liela nāves iespējamība, nāvei ir jāstājas pretī ne tikai kā atļautai, bet arī kā obligātai darbībai.
Šajā sakarā svarīgs jautājums ir arī
Ja kāds uzbrūk cilvēka dzīvībai, īpašumam vai godam, viņam ir tiesības pretoties šim uzbrukumam. To apliecina hadīsa teikums: [šeit seko hadīsa citāts].
Imam Maverdi šo jautājumu ir izskaidrojis šādi:
Cilvēkam ir tiesības cīnīties par savu dzīvību, īpašumu un godu, ja viņam uzbrūk. Jo šādā gadījumā viņš kļūst par mocekli. Tāds ir šī hadīsa spriedums.
Šajos trīs gadījumos, ja uzbrucējs uzbrūk kādam, un nav iespējams izglābties, patveroties vai bēgot, neiznīcinot uzbrucēju, tad ir atļauts uzbrucēju nogalināt, un viņa asinis ir bez vērtības.
Ja uzbrukuma upuris ir atradis glābšanās ceļu, tad par to, vai viņam jācīnās vai nē, pastāv divas atšķirīgas Imama Šafi’a atziņas, tāpēc šīs atšķirīgās Imama Šafi’a fatvas ir izvērtētas atkarībā no situācijas. Tātad, atļauja cīnīties pret uzbrucējiem attiecas uz situāciju, kad upuris nav atradis nekādu glābšanās ceļu savai dzīvībai, īpašumam un godam. Savukārt, ja ir atrasts glābšanās ceļš, tad cīnīties nav atļauts.
– Šafītu zinātnieki ir atsevišķi izvērtējuši jautājumus par dzīvības, īpašuma un goda/nevainības aizsardzību:
Cīnīties tikai ar tiem, kas uzbrūk īpašumam, ir atļauts. Cilvēks var cīnīties, lai aizstāvētu savu īpašumu, ja vēlas, vai arī var necīnīties un atdot savu īpašumu.
Ja uzbrukums ir vērsts pret personas godu/ģimeni, tad ir obligāti jācīnās līdz galam.
Ir divi viedokļi par to, vai ir obligāti jācīnās, ja uzbrukums ir vērsts pret kāda cilvēka dzīvību:
Šādā situācijā cilvēkam ir pienākums cīnīties, lai sevi aizstāvētu. Jo tā ir pavēle, kas izriet no attiecīgajiem Korāna pantiem.
Šādā situācijā cīnīties nav obligāti, bet ir atļauts. Ja vēlas, viņš cīnās, lai aizsargātu savu dzīvību. Ja vēlas, viņš var pārtraukt aizsardzību, lai izdzertu mocekļa kausu.
Tiešām, tā ir.
Tāpat, kad Osmaņa laikā kāds vēlējās cīnīties, lai viņu aizstāvētu, Osmaņš to neatļāva un teica: “…”
Šis viedoklis pieder Abu Ishak al-Marwazi.
– Rezumējot, no visiem šiem paskaidrojumiem var secināt, ka:
Ir pieļaujams, ka cilvēks, riskējot ar savu dzīvību, rīkojas tādā veidā, kas, visticamāk, dos labumu musulmaņiem un kaitēs ienaidniekiem.
Ir arī tā, ka karot ir obligāti, vai atkarībā no situācijas, atļauts.
Nekādā citā gadījumā nav pieļaujams, ka cilvēks pats sevi pamet nāvei. Jo
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
