Islāma vēsturē ir bijuši daudzi ļoti bagāti cilvēki, un viņi arī zināja, kā par to pateikties. Vai musulmanim varētu būt šāds mērķis: MAN JĀBŪT ĻOTI BAGĀTAM? Citiem vārdiem sakot, kāda ir mūsu reliģijas nostāja attiecībā uz vēlmi kļūt bagātam?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Var vēlēties kļūt bagātam, lai kalpotu islāmam. Taču nedrīkst pakļauties savām iegribām un kļūt alkatīgam. Pat viena kumosa haram (aizliegtā) ēšana, lai kļūtu bagāts, ir vislielākā nabadzība.
Bagātība uzliek noteiktus reliģiskus pienākumus; piemēram, zekātu, hadžu, kurbanu, sadaku, labdarību. Lai gan bagātība, kas tiek izmantota šādu rituālu un palīdzības sniegšanai cilvēkiem, ir atļauta, tomēr tāda bagātība, kuras pienākumi netiek pildīti, ir nosodāma.
No otras puses, islāms iesaka ne tikai materiālo bagātību, kas balstās uz pasaulīgām, pārejošām un iznīcīgām lietām, bet vēl vairāk – garīgo un morālo bagātību (dievišķā bijība un laba morāle). Dievs, kas radījis cilvēkus ar dažādām īpašībām un spējām, piešķirot tiem dažādas dāvanas, iesaka, lai bagātība nepaliktu šaurā lokā, tikai bagāto īpašumā, bet tiktu sadalīta plašāk (al-Hašr, 59/7), un šī mērķa sasniegšanai bagātajiem ir pavēlēts maksāt zekātu, dot labdarību un palīdzēt citiem. Šie pasākumi palīdz mazināt materiālās un garīgās atšķirības starp bagātajiem un nabadzīgajiem, veicina savstarpējo palīdzību un tuvina cilvēkus, tādējādi veidojot stabilu sabiedrību.
Lai gan bagātie pilda savus reliģiskos pienākumus, viņi nedrīkst tērēt savu bagātību luksusā un izšķērdībā, lai izraisītu citu skaudību. Tāpat kā pelnīšanā, arī tērēšanā ir jāievēro likumības robežas. Tā kā katra labuma pateicība ir tā pati labuma veida, tad bagātības pateicība ir palīdzība trūcīgajiem. No otras puses, arī uzkrāšana, proti, naudas un īpašumu bloķēšana un neiesaistīšana ekonomikā caur ražošanu, tirdzniecību, tērēšanu utt., nav pareiza no reliģiskā viedokļa. Dievs mīl tos, kas strādā un pelna, un kas savu peļņu izmanto produktīvi un labiem mērķiem. Bagātībai jābūt gan ieguldītai jaunu darba vietu radīšanā, gan izlietotai labdarībai, lai palielinātu sociālo laimi un labklājību, tādējādi izpildot pateicības pienākumu.
(Š. İslam Ans., Zenginlik Md.)
Lai cilvēki neaizmirstu par pēcnāves dzīvi, ļaujoties pasaulīgās dzīves krāšņumam un vilinājumam, Visaugstākais Dievs Korānā uzsvēris pasaulīgās dzīves pārejošo un nenozīmīgo raksturu, skaidrojot, ka pēcnāves dzīve ir realitāte, kurai jādod priekšroka:
“Šīs pasaules dzīve ir tikai izklaide un spēle. Pēcnāves dzīve ir īstā dzīve. Ja viņi to zinātu (viņi izvēlētos pēcnāves dzīvi).”
(Al-Ankabūt, 29/64).
Korāns uzskaita labumus, pēc kuriem cilvēks tiecas, un paskaidro, ka tie nav galvenais mērķis attiecībā uz pēcnāves dzīvi:
“Cilvēkiem ir pievilcīgas sievietes, dēli, zelta un sudraba kaudzes, izjādes zirgi, lopi un labība. Tās ir lietas, no kurām var gūt labumu šajā pasaulē. Bet patiesā mītne ir pie Allāha.”
(Āli Imrān, 3/14).
Šie panti mudina cilvēku tiekties pēc mūžīgajām un nepārtrauktajām pēcnāves dzīves svētībām, salīdzinot tās ar pasaulīgajām labklājībām, kuru vērtība ir niecīga. Šāda pieeja, kas mudina cilvēku uz garīgām tikumiem, mazinās viņa iekāres pēc pasaulīgajām labklājībām. Patiešām, pravietis Muhameds (sas) ir skaidrojis, ka pēcnāves dzīve ir centrālais mērķis un galvenais uzdevums, un ka pasaulīgā dzīve ir jāpakārto pēcnāves dzīvei:
“Ak, Dievs, patiesā dzīve ir tikai pēcnāves dzīve.”
(Buhārī, Rikāk, 1; Džihād, 33, 110; Muslim, Zakāt, 109; Nesāī, Zakāt, 80).
Pravietis Muhameds (s.a.v.) savu attieksmi pret pasaulīgajām lietām ir izteicis šādi:
“Ja man piederētu tik daudz zelta, cik ir smilšu Uhudas kalnā, es priecātos, ja pie manis nepaliktu ne dirhems no tā ilgāk par trim naktīm, izņemot to, ko esmu atlicis parādu nomaksai.”
(Buhārī, Temenna’, 2; Rıkâk, 14; Müslim, Zekât, 31, 32; Ibn Māğa, Zühd, 8).
Pravietis Muhameds (s.a.v.) savu dzīvi organizēja saskaņā ar pieticības un pietiekamības principu (Ahmed b. Hanbel, VI / 19). Pietiekamība netika interpretēta kā mazāk strādāšana vai slinkums.
Pārliecība
Tas ir, būt apmierinātam ar to, ko Visaugstākais Dievs ir lēmis cilvēkam. Sa’d ibn Abi Vakkas deva savam dēlam šādu padomu:
“Dēls! Kad lūdz bagātību, lūdz arī pieticību. Jo bagātība nepadara bagātu to, kuram pieticības nav.”
Kā var saprast no šī padoma, pieticība ir garīga un morāla īpašība.
Pārliecība,
Dažreiz tas var nozīmēt arī vidusceļa ievērošanu kādā darbībā. Piemēram, Abdullah ibn Amr ibn el-As atnāca pie pravieša Muhameda (s.a.v.) un lūdza padomu par lūgšanām un gavēni. Lai gan pravietis (s.a.v.) ieteica viņam mērenību, Abdullah ibn Amr teica, ka spēj darīt vairāk. Kad viņš novājinājās un kļuva vecs, viņš nožēloja savu rīcību un teica:
“Kaut nu es būtu apmierinājies un piekritis pielūgt Dievu tā, kā man to pavēlēja pravietis Muhameds (s.a.v.).”
(Ahmads ibn Hanbels, II / 200).
Pravietis Muhameds (s.a.v.), norādot, ka pieticība ir neizsmeļams dārgums, vienmēr lūdza šādu lūgšanu:
“Ak, Kungs, dari mani apmierinātu ar to, ko Tu man esi devis, un svētī man šo uzturu.”
(Kešfü’l-Hafâ, II / 151).
Pravietis Muhameds (s.a.v.) ir apkopojis pieticību un tās rezultātus šādos lakoniskos izteicienos:
“Būti pieticīgam, lai tu būtu viens no tiem, kas visvairāk pateicas Dievam.”
(Ibn Madže, Zuhd, 24).
(Š. İslam Ans., Kanaat Md.)
Lai iegūtu papildu informāciju, klikšķiniet šeit:
NELAIMES NESOŠĀ BAGĀTĪBA
Vai jūs varētu paskaidrot hadīsu par to, ka nabadzīgie ieies paradīzē pirms bagātajiem?
Kā var izskaidrot no dievišķā taisnīguma viedokļa atšķirības tajā, kā cilvēki bauda pasaules labumus?
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
