Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Lai izprastu, cik lielu vērtību islāms piešķir cilvēktiesībām, būtu noderīgi īsi apskatīt pasaules stāvokli pirms islāma.
Proti:
1. Visas valstis pasaulē tika pārvaldītas ar monarhiju.
Valdnieks, karalis vai imperators, kas atradās pie varas, bija pilnībā atbildīgs par tautu, kuru viņš pārvaldīja. Viņš varēja pakārt, ko gribēja, izsūtīt, ko gribēja, un viņam nebija jāatbild nevienam par saviem darbiem.
2. Sabiedrība bija sadalīta klasēs. Valdnieka tuvākie cilvēki, radinieki un piederīgie (augstmaņi) veidoja privileģētu klasi. Līdzās tam pastāvēja plaša tautas masa, kas tika nicināta un kuras tiesības tika pārkāptas, veidojot atsevišķu klasi. Starp klasēm pastāvēja dziļas plaisas.
3. Verdzība tika praktizēta visbrutālākajā veidā.
Cilvēka cieņa bija samīdīta.
4. Cilvēki tika diskriminēti pēc rases un ādas krāsas, un uzskatīja, ka izcelsme ir vienīgais pārākuma mērs.
Cilvēkus nevērtēja pēc viņu intelekta, zināšanām, spējām, morāles un tikumiem.
5. Nebija nekādu pamattiesību un brīvību.
Tādas pamattiesības un brīvības kā reliģijas un sirdsapziņas brīvība, īpašuma tiesības, tiesības uz mājokli un vārda brīvība parastam pilsonim nebija pieejamas. Cilvēki tika pakļauti nepamatotai nežēlībai un spīdzināšanai savas pārliecības un uzskatu dēļ, un sirdsapziņa tika apspiesta.
6. Bija pārkāpti pamatprincipi, uz kuriem balstās likums.
Tādas pamatjuridiskas koncepcijas kā vienlīdzība likuma priekšā, likuma virsvadība, sodu individualizācija un likumīgums bija pat neiedomājamas. Nevarēja būt runa par neatkarīgu un objektīvu tiesu. Personīgās vēlmes un pavēles aizstāja likumu, un dažādu šķiru pārstāvjiem, kas izdarījuši vienu un to pašu noziegumu, tika piemēroti dažādi sodi.
Lūk, tieši tad, kad pasaule bija iegrimusi tādā tumsā, ieradās islāma reliģija un īstenoja vislielāko revolūciju cilvēces vēsturē.
Ja to rūpīgi izpēta, tad gan Korānā, gan pravieša Muhameda (s.a.v.) sunnā var atrast, ka vēl gadsimtiem pirms Rietumu pasaulē publicētajām cilvēktiesību deklarācijām, ir bijuši noteikti tie paši augstākie humānie mērķi, kas ir sasniegti mūsdienās.
Patiesībā, principi, kas saistīti ar cilvēktiesībām, kurus pravietis Muhameds (sav.) izklāstīja savā runā (Atvadu sprediķī) laikā, kad viņš veica Atvadu Hajj, ir tam visspilgtākais piemērs.
Šī sprediķa tika lasīta 632. gadā mūsu ērā vairāk nekā 100 000 musulmaņu priekšā. Tas ir, 1789. gadā, kad tika pieņemts pirmais rakstiskais dokuments par cilvēktiesībām.
Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija
pirms 1157 gadiem…
Islama ieviestie jaunie principi attiecībā uz cilvēktiesībām ir būtiski ietekmējuši arī cīņu par cilvēktiesībām Rietumos.
Cilvēks,
Viņš ir citāds nekā citas radības, viņam piemīt īpaša vērtība. Šī vērtība vēl vairāk pieaug ar ticību Dievam un paklausību Viņa pavēlēm. Tādējādi cilvēks kļūst par viscienījamāko viesi Visumā. Cilvēks iegūst savu cilvēcisko vērtību ar dzimšanu, pat jau ar ieņemšanu mātes klēpī, un nes to visu savu dzīvi.
Cilvēciskā vērtība aptver ikvienu. Neatkarīgi no tā, vai tas ir vīrietis vai sieviete, liels vai mazs, melns vai balts, vājš vai stiprs, nabags vai bagāts, no kādas reliģijas, tautības, rases vai ādas krāsas, šī līdzjūtības ēna aptver visus.
Tādējādi islāma reliģija ir pasargājusi katra indivīda dzīvību no nelikumīgas izliešanas, godu no zaimošanas, īpašumu no atņemšanas, mājokli no ielaušanās, dzimtu no izkropļošanas un sirdsapziņu no apspiešanas. Tā ir nodrošinājusi patiesu garantiju cilvēka godam un cieņai.
Islāma sniegtās pamattiesības un brīvības cilvēcei ir šādas:
1. Islams ir izbeidzis rasu un krāsu diskrimināciju.
Visi cilvēki cēlušies no Ādama. Cilvēks pats nevar izvēlēties savu rasi un ādas krāsu. Tas ir pilnībā Dieva lēmums. Uzskatīt cilvēkus par atšķirīgiem šādā jautājumā, nosodīt kādas rases un ādas krāsas un uzskatīt citas par pārākām, ir ārkārtīgi nepareizi un kaitīgi gan no islāma, gan no cilvēciskā viedokļa.
Visaugstākais Dievs Korānā paziņo, ka Viņš radījis cilvēkus no viena vīrieša un vienas sievietes, un tad, kad viņu skaits pieauga, Viņš tos sadalīja tautās un ciltīs, rasēs un nācijās, lai viņi varētu viegli iepazīties, palīdzēt viens otram, veidot draudzību un tuvību.
(Al-Hudžurat, 49/13)
Kā redzams, cilvēki ir radīti dažādās rasēs un krāsās nevis tāpēc, lai pārākums būtu vieniem pār citiem, bet gan tāpēc, lai viņi varētu iepazīties un palīdzēt viens otram.
Šādu islāma izpratni var ilustrēt ar šādu notikumu:
Kādu dienu Ebu Zerr no Ašābas sadusmojās uz Bilālu no Habešas un teica viņam:
“Melnās sievietes dēls.”
viņš bija izteicis šādu apvainojumu. Viņš bija nosodījis viņu mātes ādas krāsas dēļ. Kad par šo situāciju tika ziņots pravietim Muhamedam (savsallallahu aleyhi ve sellem), viņš bija ārkārtīgi saniknots un sacīja Abu Zerram:
„Ak, Abu Zarr! Tu nosodīji Bilala viņa mātes ādas krāsas dēļ? Tātad tu joprojām esi iestrēdzis pagāniskajā mentalitātē!…”
Abu Zarrs ļoti noskuma un nožēloja šo vārdu, kas viņam izsprūda no lūpām dusmu uzplūdā un ko viņš pats nemaz negribēja teikt. Viņš sāka raudāt, metās zemē, piespieda seju pie zemes un teica:
“Es necelšu savu seju no zemes, kamēr Bilals ar savu kāju neuzkāps man uz vaiga un nesasmalcinās to…”
Viņš atkal un atkal atvainojās Bilālam-i Habeşi.
2. Islāms ir izbeidzis uzskatu par cilts un dzimtas pārākumu un lepošanos ar to.
Kādā sanāksmē, kurā piedalījās Sa’d ibn Abi Vakkas un citi ievērojami sabieši, Sa’d ierosināja, lai daži no viņiem uzskaitītu savas dzimtas. Viņš pats arī uzskaitīja savu dzimtu no sākuma līdz galam. Sanāksmē piedalījās arī persietis Selman-i Farisi. Viņam, atšķirībā no ievērojamiem Kureiša pārstāvjiem, nebija slavenas dzimtas, ar kuru varētu lepoties. Viņš arī sīki nepazina savu dzimtu.
Kad Hazrat Sa’d viņam ieteica nosaukt savu cilmes koku, viņš šo ieteikumu uztvēra ārkārtīgi negatīvi un atbildēja šādi:
“Es esmu Selman İslamoğlu… Es nezinu savu izcelsmi tāpat kā jūs. Vienīgais, ko zinu, ir tas, ka Dievs mani pagodināja ar islāmu…”
Sa’da šis nevajadzīgais un vienlaikus pagāniskās domāšanas veidu atgādinošais ģenealoģiskais piedāvājums bija nepatīkams arī Hazratam Omeram. Selmana šī zīmīgā atbilde viņam tik ļoti iepatikās, ka…
“Es esmu Omers, islāma dēls.”
tā viņš atbildēja, atdarinot Hz. Selman’ın atbildi.
Kad pravietis Muhameds (s.a.v.) to dzirdēja, viņam ļoti patika Selmana atbilde.
“Selman ir no manis, viņš ir no manas ģimenes (maniem mājiniekiem)…”
ir pavēlējis.
Pravietis Muhameds arī iznīcināja džāhilijas mentalitāti, kas balstījās uz cilts un dzimtas pārākumu, izprecinot Kuraišu dižciltīgāko ģimeņu meitas dažiem atbrīvotajiem vergiem no viņa sekotāju vidus.
3. Islāms ir devis tautai tiesības kontrolēt un uzraudzīt savus valdītājus.
Tā mērķis bija izbeigt patvaļīgu rīcību, tirāniju, netaisnību un likumpārkāpumus valsts pārvaldē.
Kad Abu Bekrs tika ievēlēts par kalifu, viņš savā uzrunā tautai šo jautājumu izteica šādi:
“O, cilvēki, es esmu iecelts par jūsu vadītāju, lai gan neesmu no jums labākais. Ja es pildīšu savu pienākumu saskaņā ar islāmu, tad paklausiet man. Ja es novirzīšos no pareizā ceļa, tad brīdiniet mani.”
Reiz kalifas Omera valdīšanas laikā kādā mošejā viņš uzrunāja musulmaņus:
“Ko jūs darīsit, ja es novirzīšos no pareizā ceļa?”
viņš jautāja. Viņi atbildēja:
“Mēs tevi iztaisnosim ar mūsu zobeniem…”
viņi atbildēja. Tas ļoti iepriecināja Omāru.
4. Domu un sirdsapziņas brīvība.
Domu un sirdsapziņas brīvība ir vissvarīgākā cilvēka tiesība pēc tiesības uz dzīvību. Šīs tiesības neatzīšana nozīmē atņemt cilvēkam viņa paša identitāti un pazemināt viņu līdz dzīvnieku līmenim. Tāpēc islāms kategoriski aizliedz domu un sirdsapziņas apspiešanu.
“Reliģijā nav piespiešanas.”
Islāms, vadoties pēc šī principa, neuzskata par pareizu nevienam ar spēku uzspiest savus ticējuma pamatus.
5. Islāms ar lielu rūpību pievērsās arī verdzības institūcijai, piešķirot tai juridisku statusu.
Islāma reliģijas ienākšanas laikā visā pasaulē valdīja verdzība ar savām visbrutālākajām un necilvēcīgākajām izpausmēm. Protams, no islāma nevarēja gaidīt, ka tas pilnībā izskaudīs šo visā pasaulē izplatīto institūciju. Tāpēc tas nevis pilnībā un uzreiz atcēla verdzību, bet gan pakļāva šo institūciju plašai reformai, piešķirot tai humānāko un civilizētāko formu. Turklāt tas ieviesa formulas, kas veicināja un atviegloja pāreju no verdzības uz brīvību, tādējādi nodrošinot verdzības pakāpenisku izzušanu.
6. Īpašuma brīvība.
Starp dažādām emocijām, ko Dievs ir devis cilvēkam, ir arī mīlestība pret īpašumu un vēlme to iegūt. Korānā tas ir skaidri norādīts.
Islāms atzīst indivīda īpašumtiesības un rada tam pamatu, lai viņš varētu likumīgi apmierināt šo savu vēlmi. Islāma atzītajām īpašumtiesībām nekādā veidā nedrīkst traucēt bez īpašnieka atļaujas.
7. Vienlīdzība tiesību priekšā.
Islāms uzskata visus cilvēkus par vienlīdzīgiem likuma priekšā, kā zobus ķemmē. Tas neatļauj nekādu privilēģiju attieksmi pret personām, pamatojoties uz viņu sociālo stāvokli vai izcelsmi.
Islāmā ir svarīgi, lai valdītu likums un tiktu ievērots tiesiskums.
Valsts vadītājs un vienkāršs pilsonis ir vienlīdzīgi likuma priekšā. Ja kāds ir vainīgs, tad viņš noteikti saņems sodu, pat ja viņš ir valsts vadītājs.
Fakts, ka Mehmeds Iekarotājs stājās tiesas priekšā ar grieķu arhitektu, Ali ar ebreju un Saladins ar armēni, ir spilgtākie šī piemēri.
Mekas iekarošanas dienā kāda sieviete no Mahzūm cilts augstmaņu ģimenes tika pieķerta zādzībā. Viņai bija jāsaņem sods. Taču, tā kā viņa piederēja pie augstmaņu ģimenes, baidījās, ka tiks aptraipīta ģimenes goda reputācija, tāpēc lūdza sievieti atbrīvot no soda. Bet kā to panākt? Kā to pateikt pravietim (s.a.v.)? Beidzot viņi nolēma sūtīt pie viņa kā sūtni Usāmu ibn Zeidu, kuru pravietis (s.a.v.) ļoti mīlēja. Usāma ieradās pie pravieša (s.a.v.) un izstāstīja situāciju. Viņš lūdza viņu atbrīvot vainīgo sievieti. Pravietis (s.a.v.) ļoti sadusmojās par šo lūgumu. Viņš nekavējoties izgāja ārā un teica šo vēsturisko runu:
„Vai jūs, musulmaņi, zināt, kāpēc iepriekšējās tautas tika iznīcinātas un izdzēstas no vēstures? Tāpēc, ka viņi nesodīja savus vadoņus par noziegumiem, bet, ja noziegumu izdarīja kāds no tautas, viņi steidzās viņu sodīt. Šī netaisnība noveda pie viņu iznīcināšanas. Es zvēru, ka pat ja mana meita Fatima izdarītu noziegumu, es nevilcinātos viņu sodīt.”
Tāpēc sods tika piemērots nekavējoties.
Šajā sakarā ir vērts pievērst uzmanību šādiem teikumiem no runas, kuru Hz. Ebu Bekir teica, kad tika ievēlēts par kalifu:
“Tie, kas ir vājāki jūsu vidū, ir manā skatījumā visstiprākie, kamēr viņi neatgūs savas tiesības; un tie, kas ir stiprāki, ir manā skatījumā visvājākie, kamēr es neatgūšu citu tiesības no viņiem.”
8. Sodu individualizācija un likumība.
Islāmā nav nelikumīgu sodu, un nav pieļaujams, ka kāds cits tiktu sodīts par noziegumu, ko izdarījis cits.
Princips, ka sods ir personisks, ir izteikts En’am suras 164. pantā šādi:
“Katrs atbild par savu rīcību, bet ne par citu. Neviens nenesīs cita (grēka) nastu…”
9. Tiesu neatkarība un objektivitāte.
Islāma tiesu sistēma, kas ir taisnīguma iestāde, ir pasargāta no jebkāda ārēja spiediena, personīgām aizvainojumiem un ļaunprātīgas rīcības, un tiesnešiem nav atļauts zaudēt savu objektivitāti. Islāma tiesās valsts vadītāji stāvēja tiesas priekšā kopā ar parastajiem pilsoņiem, un, ja viņi tika atzīti par vainīgiem, viņi tika sodīti.
10. Mājokļa neaizskaramība un privātās dzīves neaizskaramība.
Islāmā nevienam nav tiesību iejaukties privātajā dzīvē vai bez atļaujas ielauzties kāda mājā. Islāmā ir aizliegts izmeklēt cilvēku privātās lietas.
11. Pārvietošanās brīvība.
Islāmā ceļošana tiek uzskatīta par veidu, kā gūt mācību un uzlabot veselību. Tāpēc ceļošana tiek veicināta.
12. Tiesības uz dzīvību, garantija pret vardarbību, kas apdraud dzīvību, īpašumu un godu.
Šis jautājums ir vislabāk izklāstīts Atvadu sprediķī, ko teica Allahs sūtnis:
“Cilvēki! Tāpat kā šī diena ir svēta diena, tāpat kā šis mēnesis ir svēts mēnesis, tāpat kā šī pilsēta, Meka, ir svēta pilsēta, tāpat jūsu dzīvības, īpašums un gods ir svēti. Tie ir pasargāti no jebkāda veida pārkāpumiem.”
13. Sociālā drošība.
Islāma reliģija ir aizsargājusi cilvēku no nabadzības un izmisuma vecuma, slimības, katastrofu un nelaimes gadījumu laikā, nodrošinot viņa nākotni ar sociālās drošības pasākumiem, ko tā ieviesusi. Islāms, pirmkārt, mudina cilvēkus strādāt un tādējādi nodrošināt sevi finansiāli. Turklāt, ar dažādiem pasākumiem tas nodrošina viņiem papildu drošību ģimenē, kaimiņu un radinieku lokā. Ja visi šie drošības pasākumi izrādās nepietiekami, valsts pati garantē indivīda drošību. Zakat iestāde un vakfi ir vislabākie sociālās drošības institūti.
14. Darba brīvība, taisnīga alga un vienlīdzība.
Islāmā darbs un pūles ir augstu vērtētas un veicinātas. Lūgšana un atkarība no citiem nav bijusi pieņemama. Pat darbs, lai nodrošinātu ģimenes iztiku godīgā ceļā, ja vien tiek pildīti reliģiskie pienākumi, tiek uzskatīts par dievbijību.
“Cilvēks saņem tikai to, ko ir nopelnījis ar savu darbu.”
Šis svētais pants arī parāda, cik lielu nozīmi islāms piešķir darbam un pūlēm…
Darba brīvība
– ar nosacījumu, ka tas ir iegūts likumīgā ceļā –
Islāms, kas nodrošina pilnīgu drošību, ir arī vislabākajā veidā noregulējis attiecības starp darbinieku un darba devēju.
“Strādniekam samaksā algu, kamēr viņa sviedri vēl nav nožuvuši.”
princips vislabākajā veidā garantē strādnieka tiesības. Strādnieks savukārt centīsies uzticēto darbu veikt pilnībā un bez trūkumiem, par savu principu pieņemot nopelnīt saņemto atalgojumu.
15. Bērnu aizsardzība. Islāms ir rūpējies par bērniem no dzimšanas brīža, sniedzot vecākiem dažādu palīdzību viņu uzturēšanā un apģērbšanā, šim nolūkam atvēlot līdzekļus no valsts kases. Šodien šāda palīdzība, ko sauc par bērnu pabalstu, tiek sniegta visās bagātajās valstīs. Pravietis Muhameds stingri aizliedza islāma armijai nogalināt sievietes un, īpaši, bērnus kara laikā.
16. Pamatskolas izglītība ir obligāta un bezmaksas.
“Zināšanu apgūšana ir obligāta ikvienam musulmanim, gan vīrietim, gan sievietei.”
Šis hadīss nosaka obligāto pamatizglītību. Islāmā pamatizglītības mācību programma ir rūpīgi izstrādāta.
Pamata izglītībā ietilpst ne tikai reliģisko, morālo un literāro zināšanu apguve, bet arī profesionālā apmācība. Islāms uzskata par nepieciešamu, lai bērns apgūtu ne tikai reliģiskās zināšanas, bet arī kādu profesiju.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
