Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Tā kā Korāna panti un islāma būtība nosaka nepieciešamību regulēt cilvēku savstarpējās attiecības un pasaules dzīvi, pravietis Muhameds (s.a.v.) noteica un pats īstenoja principus, kas vadīja viņa izveidoto islāma sabiedrību, un kļuva par pirmo islāma valsts vadītāju, kas pastāvēja kopš viņa pārcelšanās uz Medīnu. Pravieša Muhameda (s.a.v.) augstās vadītāja spējas un īpašības no šī brīža kļuva vēl acīmredzamākas. Neskatoties uz iespēju panākt savu sekotāju bezgalīgu paklausību, pravietis Muhameds (s.a.v.) valsts pārvaldē, atšķirībā no džaahiliijas perioda, neizvēlējās tirāniju pār saviem pavalstniekiem; šajā ziņā viņš veica revolūciju pārvaldē un pārvaldes izpratnē.
Džahilietas laikā arābi bija bez nosacījumiem pakļauti savu cilšu vadoņiem, kas tos pārstāvēja un pārvaldīja, un viņiem bija jāpakļaujas vadoņiem visos jautājumos, gan taisnīgos, gan netaisnīgos, un viņiem nebija tiesību iebilst pret vadoņa pavēlēm, rīcību un uzvedību. Savukārt pravietis Muhameds (s.a.v.) valsts pārvaldes pamatprincipā pieņēma konsultēšanos, un visos jautājumos, kuros viņš nebija saņēmis pavēli no Visaugstākā, viņš vienmēr konsultējās ar saviem pavadoņiem, nododot situāciju viņu apspriešanai.
Ievērošana taisnīguma un godulīguma principiem,
Tas bija viens no Viņa (s.a.v.) neizbēgamajiem principiem. Viņš nešķiroja cilvēkus pēc izcelsmes, stāvokļa, amata, bagātības vai īpašuma; Viņš vienmēr centās panākt taisnību. Pie Viņa tika atvesta kāda sieviete vārdā Fatima, kas bija nozagusies, un daži cilvēki mēģināja panākt, lai sods tiktu mīkstināts. Tad pravietis (s.a.v.) sadusmojās un…
“Ja kāds būtu noziedzies un atnesis man nozagto, es nocirstu viņam roku, pat ja tā būtu mana meita Fatima.”
tā teica (Buhārī, Hudūd 12; Muslim, Hudūd 8, 9).
Valsts pārvaldē viņš ievēroja kompetences un nopelnu principu, ieceļot amatā dažādu līmeņu darbiniekus; viņš iecēla tos, kas bija cienīgi, pat ja tie bija jauni vai nenāca no dižciltīgām ģimenēm. Viņš pieprasīja paklausību sev un saviem darbiniekiem taisnīgos jautājumos; tomēr viņš norādīja, ka pavalstniekiem nav pienākuma paklausīt jautājumos, kas neatbilst taisnīgumam un patiesībai. Tādējādi, uzskatot paklausību valdniekam par nepieciešamu taisnīguma robežās, viņš neuzskatīja tautu par sev pakļautiem cilvēkiem, kas ir spiesti viņam kalpot, un neuzskatīja sevi par pārāku par viņiem; gluži pretēji, viņš bija viens no viņiem, no viņu vidus.
Pravieša Muhameda (s.a.v.) valsts pārvalde bija pats islāma pamatu un principu iemiesojums. Kā norādīts daudzos Korāna pantos (al-An’am, 6/57, 62; Jūsufs, 12/40, 67; al-Kasas, 28/70, 88), islāma pārvaldes sistēmā suverenitāte, valdīšana, spriedums un pilnīga pārvalde piederēja Allāham. Tāpēc likumdošanas tiesības galvenokārt piederēja Korānam, kas satur Allāha atklāsmes. Pats Pravietis Muhameds (s.a.v.) bija likumdevējs otrajā vietā. Reliģiskos jautājumos Pravieša Muhameda (s.a.v.) pieņemtie lēmumi bija vai nu pavēles, ko viņš saņēma no Visaugstākā caur eņģeli Džibrilu (a.s.), bet kas nav iekļautas Korānā,
(nekanoniskā atklāsme),
tas bija atkarīgs no viņiem, vai arī tie bija viņu pašu lēmumi.
Valsts vadītājs, pravietis Muhameds (lai viņam miers),
Viņš risināja arī strīdus un problēmas, kas radās starp musulmaņiem sabiedrībā vai starp nemusulmaņiem, kas atradās Islāma valsts pakļautībā. Šādos gadījumos viņš uzklausīja gan prasītāju, gan atbildētāju; atkarībā no situācijas viņš vērsās pie liecinieku liecībām, izvērtēja iesniegtos pierādījumus un atrisināja lietu, nevilcinoties un neatstājot to nenokārtotu, bieži vien uzreiz, ja ne, tad pēc iespējas ātrāk. Viņš pievērsa lielu uzmanību taisnīguma jēdziena ieaudzināšanai pusēm; viņš norādīja, ka kā cilvēks viņš spriedīs pēc runātā, iesniegtajiem pierādījumiem un liecinieku liecībām, ka viņš nevar zināt neredzamo, un ka tādā gadījumā tam, kuram ir piešķirtas tiesības, lai gan viņš patiesībā nav taisnīgs, nav cita ieguvuma kā vien elles uguns. Dažreiz viņš lietu izskatīšanu uzticēja saviem vadošajiem pavadoņiem. Provincēs ieceltie gubernatori vadīja administrāciju pravieša Muhameda (miers viņam) vārdā un izskatīja tiesu lietas.
Īpašības, kādām jāpiemīt vadītājam:
– Būt pie pilna saprāta:
Veselā saprāta pazīme ir tā, ka cilvēks dara darbus, kas patīk Dievam, un izvairās no ļaunuma, kas Dievu sadusmotu un izraisītu Viņa dusmas.
– Spējas:
Administratīvajam un vadītāja darbam nepieciešamas izcilas spējas. Cilvēkiem, kuriem šādas spējas trūkst, nevajadzētu pretendēt uz šādu darbu.
– Zinātne:
Vadītājiem vispirms ir jāpārzina savs darbs, reliģiskās zinātnes, vēsture, sabiedrības paražas un tradīcijas, individuālā un sabiedrības psiholoģija, socioloģija, kā arī sava laikmeta politiskā, ekonomiskā, sociālā un kultūras struktūra, un jāspēj novērtēt pasaulē notiekošos notikumus. Kā vadītājam, viņam ir jāpārzina un jānovērtē sava situācija, vadītās iestādes vai organizācijas reliģiskā, ekonomiskā, juridiskā un kultūras struktūra, un jāspēj nekavējoties un savlaicīgi pieņemt efektīvus pasākumus.
– Taisnīgums:
Netaisnīgie nekad nav cienīgi valdīt. Tiesas spriešanā nedrīkst ņemt vērā tādus faktorus kā rase, radniecība, bagātība vai nabadzība. Neatkarīgi no ticības, rases vai sociālā slāņa, taisnība jāatņem no varmākas un jāatdod tam, kam tā pienākas. Valdniekam jābūt gan taisnīgam, gan jāpalīdz īstenot taisnību, un šajā jautājumā viņš nekad nedrīkst piekāpties.
– Drosme:
Vadītājs būs drosmīgs. Viņš nekad nevilcināsies riskēt, ja tas būs nepieciešams. Tomēr pārgalvība, jeb pārmērības, nedrīkst tikt sajaukta ar drosmi.
– Tālredzība-Ieskats:
Vadītājiem jābūt gudriem un tālredzīgiem. No muļķa un stulba vadītāja nebūs. Administrātoram jāprot ļoti labi izprast sava sarunu partnera ķermeņa valodu. Daudzas patiesības, kas nav izteiktas vārdos vai ir paslēptas aiz vārdiem, var nolasīt un saprast no ķermeņa valodas.
– Godīgums:
Ja pie varas nāk melkuļi, krāpnieki, cilvēki, kas nav godīgi pret citiem un pastāvīgi krāpjas, tas ir liela nelaime šai tautai. Patiesums un godīgums nozīmē, ka sirds nodoms, vārds un darbs ir vienādi.
– Pacietība-Izturība:
Vadītāja darbs prasa milzīgu pacietību. Steigājoši, nestabili cilvēki nespēj tikt galā ar šādiem smagiem darbiem, ar šādu smagu nastu. Pacietība ir apņēmība un izturība. Cilvēki, kuriem trūkst apņēmības un izturības, nespēj būt pacietīgi, nespēj palikt pie taisnības, pie tiesības.
– Piedošana:
Piedot ir liela morāla īpašība. Tāpēc vadītājiem jāprot piedot, kad tas nepieciešams. Īpaši liela cēlsirdība un priekšrocība ir piedot personīgu aizvainojumu vai apvainojumu.
– Konsultācija:
Jo vairāk vadītāji pievērš uzmanību konsultācijām un konsultējas ar kompetentiem cilvēkiem, jo precīzāki būs viņu lēmumi, rīcība un vadība.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
