Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Katram cilvēkam ir nepieciešams sniegt norādījumus atbilstoši viņa situācijai.
Šajā ziņā, sniedzot informāciju, nevajadzētu aprobežoties ar noteiktiem šabloniem, bet gan pielāgot mūsu paziņojumu adresāta situācijai.
1.
Kāda veida neticība ir sarunas biedra neticība;
Ir jānoskaidro, vai tas attiecas uz visu kopumā vai uz atsevišķiem elementiem, lai jautājumam, kas prasa papildu izpēti, tiktu pievērsta pienācīga uzmanība. Tāpat jāizvairās no veltīgas laika tērēšanas ar kādu, kurš ir akli pieķēries savai idejai vai ir bezatbildīgs.
2.
Sarunājamās personas kultūras līmenis.
Ir ļoti svarīgi zināt viņa sociālo redzesloku un runāt ar viņu valodā, kuru viņš var saprast.
Ja kāds ar augstu kultūras līmeni mēģina kaut ko izskaidrot kādam ar mazāku zināšanu bagāžu, tas parasti izraisa negatīvu reakciju. Īpaši mūsdienās, kad egoisms ir ļoti izplatīts, un ja kāds vēl kaut ko zina, tad viņam kaut ko izskaidrot ir gandrīz neiespējami. Tādiem cilvēkiem nepieciešams izskaidrot lietas tādā veidā, lai viņi justos, ka ar viņiem runā kā ar sev līdzīgiem un tieši, lai mērķis tiktu sasniegts.
Ir ļoti svarīgi lietot valodu, kuru sarunu biedrs var saprast.
Mūsdienās domāšanas kļūdas ir tik ļoti ietekmējušas mūsu valodu, ka ir gandrīz neiespējami apgalvot, ka vienā un tajā pašā valstī dzīvojošās paaudzes runā vienā un tajā pašā valodā. Protams, varētu domāt, ka iespieddarbi un televīzija kā vienojoši elementi varētu panākt kaut ko pozitīvu vienotas valodas un stila jautājumā. Tomēr, tā kā dažādām ideoloģijām pieķērušās grupas ir izveidojušas savas grāmatas, avīzes un žurnālus, nabadzīgās paaudzes nespēj izkļūt no savstarpēji izolētām grupām. Atšķirīgas terminoloģijas un metodoloģijas rada nepārvaramas plaisas starp paaudzēm.
Tāpēc ir ļoti svarīgi precīzi noteikt, cik labi cilvēks, kuram kaut kas jāizskaidro, pārzina izmantojamos vārdus un izklāsta veidu. Pretējā gadījumā tas varētu līdzināties divu svešinieku, kas viens otru nepazīst, apmulsušai sarunai, un mēs neuzskatām, ka tas būtu īpaši noderīgi. Īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai terminoloģija un domāšana, kas izgaismo mērķi un tā sasniegšanas veidu, būtu ārkārtīgi skaidra.
3. Tam, ko mēs stāstīsim, ir jābūt jau iepriekš labi zināmam.
Turklāt ir nepieciešams sagatavot pārliecinošas atbildes uz jautājumiem, kas varētu rasties par jautājumiem, ko mēs apspriedīsim.
4.
Stāstījumā nedrīkst izmantot dialektiku vai pārmetumu metodi.
Šī metode, kas uzkurina egoismu, ir arī bezjēdzīga. Ticības gaismas izplatīšanās un attīstība sirdī ir atkarīga no ciešas saiknes ar To, kas rada šo ticību. Bez Viņa labvēlības un uzraudzības, pat ja strīdīgas diskusijas un nezināšanas pilnas debates spēj piespiest pretinieku klusēt, nevar apgalvot, ka tām būs kāda ietekme. Īpaši, ja šādas diskusijas un debates sākums ir zināms un uz tām ir gatavots ar augstu spriedzi… šādi cilvēki sēž kā ienaidnieki, nevis kā debatētāji, un aiziet ar dusmām. Aiziet ar nepiekāptām sirdīm, meklējot atbildes uz to, kas viņiem tika stāstīts. Pārējais ir jau zināms… Viņi vērsīsies pie draugiem, pārlūkos grāmatas un izmantos tūkstoš veidus, lai atrastu atbildes uz to, ko mēs centāmies viņiem izskaidrot. Tas viņus vēl vairāk nostiprinās neticībā, kas ir pretējs tam, ko mēs patiesībā vēlējāmies panākt.
5. Stāstot, ir jāuzrunā klausītāja sirds.
Katrs teikums jāsāk un jābeidz ar sirsnību un mīlestību. Jebkāda rupjība, asums vai skarbums pret sarunas biedru vai viņa domām pilnībā iznīcinās to, ko vēlamies pateikt, un vēl vairāk – aizvainos sarunas biedru.
Garīgais vadītājs,
Viņš ir īsts apustulis un patiesības cilvēks, kas, kā līdzjūtīgs ārsts, kurš ir apņēmies izārstēt savu pacientu, noliecās pie viņa, klausās viņā un izjūt viņa garīgās ciešanas savā sirdī. Ja balss un vārds šajā izpratnē pārvēršas par mūziku un ar saldu šalkoņu ieplūst klausītāja sirdī, varam būt pārliecināti, ka esam to iekaroja.
Mums pat jāpievērš uzmanība sarunu biedra sejas izteiksmēm un žestiem un bieži jāpielāgojas viņam. Tādējādi mēs neatkārtosim lietas, kas viņu kaitina vai apnīk.
Šeit nekad nevajadzētu aizmirst šādu faktu:
Kad mūsu sarunu biedrs atstās mūs, viņš paņems sev līdzi mūsu sirsnīgo uzvedību, smaidīgos skatienus un no mums izplūstošo patiesumu un ticību, un nekad to neaizmirsīs. Ja vēl pievienosim tam vēlmi pēc atkārtotas tikšanās, tad būsim izstāstījuši lielāko daļu no tā, kas jāizstāsta.
6. Sarunbiedra kļūdainās domas, neprecīzie apgalvojumi un lepnība nedrīkst tikt kritizēti tādā veidā, kas viņu aizskartu.
Īpaši jāizvairās no tā, kas varētu viņu pazemot citu klātbūtnē. Ja mērķis ir kaut ko viņam iegalvot, tad šajā nolūkā var pat upurēt savu godu un salauzt savu lepnumu. Turklāt, nav iespējams panākt, lai viņš kaut ko pieņemtu, ietekmējot viņa “vājās vietas”. Gluži pretēji, katrs tāds mēģinājums viņu attālinās no mums un mūsu idejām.
7.
Dažreiz ir vērts iepazīstināt šādu neticīgo ar draugiem, kuri ir stipri ticībā, ar skaidru sirdsapziņu un labu uzvedību.
Tas ir efektīvāks par tūkstoš padomiem. Tomēr šāds ceļš nav piemērots katram neticīgajam. Tāpēc pamācītājam ir jāpazīst savs māceklis un jāpielieto atbilstoša metode.
8.
Pretēji tam, viņu nekad nedrīkst iepazīstināt ar cilvēkiem, kuru uzvedība ir nenopietna, domas – pretrunīgas, un kuriem trūkst uzticības un miera pret Augstāko Radītāju. Īpaši jānovērš viņa iepazīšanās un saskarsme ar cilvēkiem, kuri izliekas par dievbijīgiem un zinošiem, bet kuriem trūkst mīlestības pret dievkalpojumu un kuru jūtas un domas ir neskaidras.
9. Jāļauj viņam runāt, ik pa laikam viņu uzklausot.
Ņemot vērā, ka viņš ir arī cilvēks, viņš ir jāciena un pret viņa viedokļiem jāizturas ar iecietību.
Tik dziļāka ir indivīda ticība, jo vairāk tā viņu iekšēji pilnveido un padara tikumīgu. Attiecībā uz ārpasauli un, jo īpaši, pret tiem, kas neko nezina, tā nekalpo nekam citam kā vien izraisīt atstumtību un naidu.
Fakts ir tāds, ka
Klausīšanās veltīgās idejās rada dvēselē rētas un samaitā tīras domas.
Tomēr, ja ar šādu apvainojumu izturēšanu var iegūt kāda cilvēka labvēlību, mums jāsažņaudz zobi un jāpaciešas.
Ja mēs viņam neatļausim izteikt savas domas, ja mēs vienmēr paturēsim sev tiesības runāt, tad pat ja mūsu sapulces būs pārpildītas, mēs neko nepanāksim. Ir daudz tādu, kas šajā ziņā ir kļuvuši nepatīkami; viņi ir kā tie, kas ar cauru spaini velk ūdeni, un, neskatoties uz milzīgajām pūlēm, nespēj iemācīt nevienam pareizo ceļu.
Bēda tiem, kas slimo ar runāšanas māniju un kam trūkst pieklājības paklausīties citos!
10. Ir noderīgi norādīt, ka stāstītājs nav vienīgais, kas tā domā, un ka daudzi cilvēki ir domājuši tāpat jau senatnē.
Pat šodien ir nepieciešams uzsvērt, ka daudzi domātāji ir stingri ticīgi, pat ja ir daži, kas netic. Un tas ir jāskaidro ne tikai abstrakti, bet ar piemēriem.
11. Šajā kontekstā pirmais, ko vēlamies pateikt, ir bez šaubām: “Kelime-i Tevhid” ir jābūt diviem pīlāriem.
Taču, ja ar iepriekšējo pieredzi vai ar to, kas tiek dots šobrīd, viņš jūt, ka ir sasniedzis pārliecību un izpratni, tad var pāriet pie citiem jautājumiem.
Ja kāda jautājuma sakarā sirds nav pilnībā pārliecināta ticībā, tad noteikti jāizvairās no tādu jautājumu apspriešanas, kurus neticīgais vienmēr varētu kritizēt.
Noslēgumā varam teikt, ka
Pēc tam, kad ir noskaidrots neticīgā stāvoklis, saskaņā ar minēto metodi, vispirms ir jāizskaidro ticības pamatprincipi. Pēc tam, kad sirds ir guvusi pārliecību par tiem, rodas iespēja un izdevība izskaidrot citus jautājumus. Pretējā gadījumā, kā tas ir mūsdienās,
“Zirgam gaļa, sunim siens”
Būs kļūdas pasniegšanā, piemēram, kā pie galda, kur viesmīlis nezina, kā pasniegt ēdienus vai kā pasniegt kompotus pirmajiem, un lai cik mums tas patiktu, šādai pasniegšanai būs liela negatīva ietekme uz otru pusi.
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
Kādam jābūt mūsu tonim sludinot? Kā man sludināt tiem, kas nicina islāma vērtības?
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
