Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Šāds cilvēks,
Pirmkārt, viņam ir jādzīvo saskaņā ar islāmu visā pilnībā, jābūt paraugska personībai, kurai varētu sekot katrā darbībā, uzvedībā un stāvoklī.
Mūsuprāt, šī ir viena no vissvarīgākajām īpašībām, kādai jāpiemīt paraugcilvēkam.
līdzjūtība
ir. Mēs, kad viņš piedzima,
“Mana tauta, mana tauta”
Mēs esam pravieša (s.a.v.) sekotāji, kurš teica:
“Mana māte”
pirms teikt
“mana tauta” / “mana nācija”
sakot: “mani bērni, mani mazbērni”
“mana tauta” / “mana nācija”
kāda pravieša (lai viņam miers) sekotāji.
Šis
“ümmetî”
Viņa vaimanu vislielākā daļa, šķiet, attiecas uz šo briesmīgo, pēdējo laiku laikmetu… Tēvs mīl visus savus bērnus, bet visvairāk atceras to, kurš ir slims, kurš cīnās ar nāvi. Viņa sirds par to vairāk pukst. Lūk, tas ir…
“ümmetî”
No viņa (as.) sauciena mums ir jāizdara ļoti svarīgas secinājumu. Kā? Sajūtot savā sirdī tās ciešanas, ko rada tik daudz grēku un nepaklausības, ko pastrādā viņa (as.) ummas locekļi.
Nedrīkst jaukt sacelšanos ar bezdievību. Vārdi “sacelšanās” un “grēks” tiek lietoti attiecībā uz ticīgajiem. Par neticīgā sacelšanos nerunā, bet gan par viņa bezdievību, par viņa širk (daudzdievisma) izpausmēm. Bezdievības tumsa, kas atstāj ticību ārpusē, tāpat kā jebkura tumša krāsa, visu apslēpj un acīm neredzama padara.
Ja jau grēks un nepaklausība ir aktuāli musulmanim… Tad tas, kurš tos izdara, nenozīmē, ka viņš zaudē piederību mūsu Pravietim (s.a.v.) kā viņa sekotājs. Šī piederība zūd tikai ar noliegšanu.
Vai šajā brīdī mums nevajadzētu padomāt par šo?
Kā mūsu pravietis (s.a.v.) izturētos pret šo nepaklausīgo tautu, ja viņš šodien būtu dzīvs?
Vai viņš tos aizdzītu no savas klātbūtnes, vai arī rūpētos par viņu ārstēšanu? Vai viņš tos noraidītu, vai arī sniegtu tiem padomus? Šīs apziņas iegūšana ir obligāta katram musulmanim, īpaši tiem, kas apgalvo, ka kalpo islāmam…
Divas puses paziņojuma, proti:
“tebšir”
un
“tenzir”;
tātad
“labā vēsts par laimi”
un
“iebaidīšana ar mokām”
Jāstrādā kopā, jādarbojas kopīgi, bet ar mēru. Pārmērības abos gadījumos ievaino sirdi. Pārāk liela iebiedēšana rada izmisumu, bet pārāk liela cerība – slinkumu un grēku.
Tomēr cilvēkam, kurš vēlas palīdzēt mūsdienu cilvēkam, jābūt brīvam no visiem laikmeta maldiem un izkropļojumiem. Viņam jāizkļūst no purva, lai varētu palīdzēt citiem. Šis darbs nevar notikt dubļos… Šis darbs varbūt var būt bez zināšanām; mēs varam iemācīties to, ko nezinām, un nodot to savam sarunu biedram. Vai arī mēs varam viņu aizvest pie kāda, kas to zina. Bet šis darbs nekad nevar būt bez līdzjūtības.
Kas pats nejūt sāpes, tas nevar palīdzēt…
Bez līdzjūtības nav centības.
Kas ir nežēlīgs, tas ir bezpalīdzīgs.
Mēs nevaram pabarot savu sarunu biedru ar mātes pienu, ja nepieglaužam viņu pie krūtīm ar mātišķu mīlestību. Bet mēs varam viņu nogalināt pat no ļoti liela attāluma.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
