Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Pēc mēneša, ko pavadīja Medīnā ar savu dēlu, Visuma Valdnieku, Hz. Āmine nolēma atgriezties Mekā. Atvadījusies no saviem radiniekiem, viņi pameta pilsētu.
Trīs ceļotāji tuksneša paklājā: Āmina, viņas svētais dēls un Ummū Eimen. Katram no viņiem bija savs īpašais stāvoklis garīgajā pasaulē. Svētās mātes un viņas godājamā dēla dvēseles viļņoja atšķirtības un ilgas vējš.
Atceroties savu vīru, kuru viņa zaudēja vēl jaunā vecumā un pirmajos laulības mēnešos, Aminas acis lija kā avots. Pravietis, nespēdams izturēt savas svētās mātes asaras, arī raudāja, viņa asaras lija kā spilgts lietus, samitrinot viņas drēbes.
Viņi vēl nebija pusi ceļa nogājuši, kad Hazret-i Âmine pēkšņi saslima. Pravieti (sav) un Ümmü Eymen pārņēma satraukums. Ko viņi varēja darīt pretī slimībai, kas arvien vairāk saasinājās?
Viņiem neatlika citas izvēles, kā vien apmesties kāda koka ēnā netālu no Ebvā ciema, 23 jūdzes uz dienvidiem no Medīnas. Hazret-i Âminei bija izsīcis spēks kājās, un viņa pēkšņi sabruka zemē. Viņu apklāja. Hazret-i Âmine svīda no slimības smaguma, bet mīļais pravietis (sav) raudāja, baidoties viņu zaudēt un palikt bez mātes. Šķita, ka viss apstājās kopā ar viņiem. Zemē valdīja klusums, debesīs – miers.
Hazreti Āmine gulēja uz zemes bezspēkā. Pēkšņi pravietis (sav) atguvās un teica:
“Kā tev iet, mamiņ?”
viņš jautāja.Māte, kuras sirds bija pilna līdzjūtības, nevēlējās, lai viņas vienīgais bērns skumtu. Lai neizraisītu sajūtu, ka viņa slimība, kas viņu tik ļoti mocīja, ir smaga,
“Man viss kārtībā, dēls, man nekas nekait,” viņa atbildēja.
Pēc šīs īsās sarunas viņš atkal zaudēja samaņu. Slimība bija atņēmusi viņam spēku runāt. Kādu brīdi,
“Ūdens”
Tā viņš esot teicis. Ar bultas ātrumu, kas izšauta no loka, pravietis nogādāja ūdeni savai cienījamajai mātei.
Hazreti Āmine izdzēra ūdeni. Viņa turēja gan ūdens trauku, gan savas mīļās, maigās rokas. Viņa atvēra acis. Viņa ar baudu skatījās uz pravieša, kas izstaroja gaismu, un ar mātes maigumu glāstīja viņa rokas. Visuma Kungs kādu brīdi pacēla savu māti un paņēma viņas galvu savās klēpī. No viņa acīm plūstošās svētās asaras kā pavasara lietus lija uz viņas mātes pleciem.
Hazreti Āmines dvēselē un sirdī plosījās vētras, viņa izjuta neizturamas sāpes. Vai viņai, jau tā ciešot no vīra zaudējuma, vēl jāpievieno dēla atvadīšanās skumjas? Tas bija neizturams, nepanesams sāpju un bēdu slogs. Šī šķiršanās viņu dedzināja un iznīcināja vairāk nekā pati slimība. Bet ko viņa varēja darīt? Tas bija nemaināms Dievišķās gribas lēmums.
Hazreti Āmine saprata, ka vairs neizveseļosies no slimības, kas viņu bija piemeklējusi. Pēdējo reizi viņa ar skumjām un ilgu pilnām acīm paskatījās uz sava bērna, kas spīdēja kā saule, seju, vēlreiz ieelpoja tā smaržu un izteica šādus vārdus:
“Ak, tas, kurš izglābts no briesmīgās nāves bultas ar Allāha palīdzību un žēlastību, apmaiņā pret simt kamieļiem!..”
“Lai Dievs tevi svētī un stiprina. Ja manas sapnī redzētās vīzijas ir patiesas, tad tu tiksi sūtīts kā pravietis, lai paziņotu Ādama dēliem, kas ir atļauts un kas ir aizliegts, no Dieva, kas ir cildens un dāsns.”
“Tu tiksi sūtīts, lai pabeigtu sava priekšteča Ibrahima padevību un reliģiju.”
“Dievs tevi pasargās un atturēs no elkiem un elku pielūgsmes, kas ir pastāvējuši kopā ar tautām.”
“Viss, kas dzīvo, mirst, viss, kas ir jauns, noveco. Viss, kas ir vecs, iznīkst. Viss ir pārejošs, viss aiziet.”
“Jā, es arī miršu. Bet mans vārds tiks pieminēts mūžīgi. Jo es esmu dzemdējusi nevainojamu bērnu un atstājusi aiz sevis labu piemiņu.”
1
Pēc šiem skumjajiem un it kā nākotni paredzošajiem vārdiem, Hazret-i Āmines acis aizmiglojās, un viņa turpat atdeva savu dvēseli Visaugstākajam Dievam. Vieta atradās starp Meku un Medīnu.
Ebvā ciems; vēsture, 576. gads pēc Kristus dzimšanas.
Āmines, pravieša Muhameda mātes, apbedīšana.
Mūsu mīļais pravietis (s.a.v.) un Ummū Eymen bija sastinguši. Viņu mēles bija kā sasietas. Runāja vienīgi Visuma Kunga asaras.
Ummü Eymen kādu brīdi savācās un noslaucīja svētā bērna asaras. Tad viņa to cieši apskāva un mēģināja mierināt:
„Nesēro, neraudi, mans mīļais Muhammede,“ viņa teica. „Mūsu kakls ir plānāks par matiņu pret dievišķo likteni. Dzīvība un īpašums pieder Viņam. Viss ir mums uzticēts. Kā Viņš to mums uzticēja, tā Viņš to arī atņems.“
Mūsu mīļais pravietis (s.a.v.) dziļi nopūtās un tad…
“Es to zinu. Es vienmēr pakļaujos viņa spriedumam. Bet mātes seja ir tāda, ko nevar aizmirst. Man ir skumji, ka es vairs nekad neredzēšu to seju,” viņa teica. Tad viņa nekavējoties savācās, noslaucīja asaras un vērsās pie Ummü Eymen:
“Nu, viņš nodeva savu amānetu Tā Kungam. Mēs arī nodosim viņa mirstīgās atliekas zemei, lai viņš varētu atpūsties,” viņš teica.
Tur viņi apglabāja pasaules laimīgākās mātes, svētās Aminas, ķermeni. Bet viņas dvēsele, kas bija dzemdējusi Visuma Kungs, iespējams, svinēja svētkus ar eņģeļiem kādā augstākā sfērā.
Pēc bērēm
Bērnu, kurš palika bez mātes, Dürr-i Yetîmi, uz Meku aizvest bija uzticēts viņa auklei, Ummü Eymenai. Ummü Eymena ceļā darīja visu, lai viņš nejustu, ka ir palicis bez mātes. Viņa viņu mīļoja kā savu pašu bērnu un centās viņu mierināt. Arī mūsu Kungs viņu pieņēma kā māti,
“Mami, mami!..”
viņš iesaucās. Vēlāk, katru reizi, kad viņu ieraudzīja,
“Pēc manas mātes, mana otra māte.”
viņš izteica komplimentu, sakot.2
Visuma Kungs ar starojošu seju nu bija bārenis, kuram nebija ne tēva, ne mātes.
Bet viņam bija īsts aizbildnis un aizstāvis. Viņš
Hafizs
, kas viņu visu mūžu uzturēs nevainojamā aizsardzībā un pilnīgā uzraudzībā, izglābjot no visām briesmām un nepatikšanām.
“Vai tad Kungs neatrada tevi kā bāreni un nepaņēma tevi savā aizgādībā?”
3
Šis svētais pants atgādina par šo pravieša Muhameda stāvokli. Visuma Kungs, daudzus gadus vēlāk, sestajā gadā pēc Hidžras, Hudeibijas Umras laikā, atkal dosies cauri Ebvā. Ar Allāha atļauju viņš apmeklēs savas mātes kapu un pats to sakops. Pēc tam viņš raudās no skumjām. Sahābi, redzot, kā no viņa svētām acīm plūst asaras, arī raudās un…
“Ak, Dieva sūtnis, kāpēc tu raudi?”
viņi jautās. Dieva sūtnis,
“Es raudāju, kad iedomājos, cik mana māte bija iejūtīga un žēlsirdīga pret mani.”
tā viņš atbildēs.4
Zemsvītras piezīmes:
1. Isfahānī, Delāilü’n-Nübüvveh, lpp. 119-120
2. Par mūsu Cienījamo Pravieti,
“Kas vēlas apprecēt sievieti, kas ir kā no paradīzes, lai apprec Ümmü Eymen.”
Viņš atbrīvoja Ummu Eymen, kā pats teica, un tādējādi viņa ieguva brīvību. Pēc viņas pirmā vīra nāves viņš viņu arī…
Zeids ibn Hārisa
viņu apprecināja.
Viņa Augstība Usāma,
Viņš ir dzimis no šīs laulības.
3. Duhā Sūras, 6.
4. Tabakāt, 1/116-117.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
