Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Nesaskaņas starp Sahabeleriem ir iekšējās interpretācijas rezultāts.
Konkrēti, attiecībā uz stāstījumiem, par kuriem visa islāma kopiena ir vienisprātis, ir neiedomājami, ka tie, kas bija pravieša Muhameda (s.a.v.) pavadoņi, varētu apzināti melot par Korānu un pravieti Muhamedu (s.a.v.).
Šī vienprātība starp islāma zinātniekiem par Sahābu, izņemot šiītus, ir pierādījums tam, ka viņi bija taisnīgi.
Vide, kurā dzīvoja Sahabe, palīdzēja viņiem saglabāt savu ticību, un visa kopiena pieņēma, ka viņi apzināti nevarētu izteikt nepatiesus apgalvojumus par pravieti Muhamedu (savs).
Kā teicis Bediuzzaman,
Katrā laikmetā ir lietas, kas ir populāras, un lietas, no kurām cilvēki bēg, uzskatot tās par ļaunām. Tāpat arī Saadet laikmetā labestība, taisnīgums, godīgums, ticība un islāms kļuva par vispieprasītākajām vērtībām. Savukārt, tā kā bija tādi piemēri kā Musailima, kurš musulmaņu acīs bija iemiesojums ļaunumam un meliem, un tā kā meli un ļaunums, kas ir neticības pamats un ved uz elles cietumu, bija klātesoši, tad no šīm lietām bēgšana bija saistīta ar islāma ietekmēto dabu un sirdsapziņu.
Zemāk ir norādīti panti ar tulkojumiem, kas liecina par to, ka Sahabe bija taisnīgi:
Sunnītu zinātnieki, balstoties uz šādiem pantiem un saistītiem hadīsiem, ir izslēguši sahaba no kritikas un pārbaudes procesa un ir sprieduši, ka viņi visi ir taisnīgi un ka viņi, īpaši savos pienākumos islāma reliģijas izveidē, nekad nemelotu.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
