Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Ar Kurāna, vislielākās vadības gaismas, atklāšanu sākās jauns laikmets visā cilvēces pasaulē. Cilvēki saņēma to, kas bija nepieciešams viņu sirdīm un dvēselēm.
“Patiesā reliģija”
Viņi bija pārņemti no prieka par atgriešanos pie ticības. Viņi bija atgriezušies no širka pie vienotības, no tumsas pie gaismas, no māņticības pie patiesības, no nezināšanas pie zināšanām. Korāna dzīvinošie principi viņus ik brīdi virzīja uz materiālo un garīgo augstumu.
Pravieša Muhameda (s.a.v.) laikā islāms bija pilnībā nostiprinājies Mekā, Medīnā, Hidžāzā un apkārtējos reģionos. Neziņas un tumsas laikmets bija beidzies, un tā vietā bija iestājies laimes un gaismas laikmets.
Abu Bekira un Omara (lai viņiem abiem būtu miers) valdīšanas laikā īsā laikā tika veikti nepārspējami iekarojumi, un tika iekarotas Sīrija, Ēģipte, Irāka un Irāna.
Šis brīnišķīgais progress izraisīja naidu un skaudību islāma ienaidnieku, īpaši ebreju, vidū. Ebreji bija šokēti par islāma straujo izplatību un attīstību, viņu prāti bija kā uzsprāgt gatavi. Turklāt daudzu ebreju kopienu pievēršanās islāmam viņus vēl vairāk satracināja. Šī straujā un spožā islāma izplatība bija jāaptur jebkurā gadījumā.
Bija pienācis laiks, lai pret kristiešiem izstrādātais plāns tiktu īstenots pret musulmaņiem. Viņi veda ilgstošas sarunas un beidzot Medīnā…
Ibn-i Sebe’
viņi uzveda uz skatuves.
Abdullah ibn Sebe
Viņš bija virsrabīns un ietekmīgs komitejas loceklis.
Ibn Sebe,
Viņš savu iznīcināšanas programmu balstīja uz diviem galvenajiem principiem. Pirmkārt, radīt šķelšanos musulmaņu vidū, lai kavētu islāma attīstību; otrajā posmā – pievienot islāma ticībai un pārliecībai māņticības, lai radītu starp viņiem nesaskaņas, kas turpinātos līdz pat pasaules galam. Lai sasniegtu šos divus mērķus, viņš izveidotu komitejas un ar to palīdzību aktīvi darbotos, lai vājinātu un iznīcinātu vienotības garu, mīlestību un brālību – garīgās saites starp musulmaņiem. Pēc katra iznīcināšanas posma tiktu veikta situācijas analīze, pārbaudīti sasniegtie rezultāti attiecībā pret plānotajiem mērķiem, izstrādāti jauni plāni jaunu mērķu sasniegšanai mainīgos un attīstošos apstākļos un tie ieviesti praksē.
Ibn Sebe,
Viņš pilnībā sasniedza savu galveno mērķi, izraisot nesaskaņas un iekšējos karus starp musulmaņiem.
Ibn-i Sebe šiem pilsoņu kariem bija tuvojies savam galvenajam mērķim. Jo viņa galvenais mērķis bija…
Ieviešot māņticības islāma ticībā.
tas bija, lai viņu izvestu no viņa nevainības.
Šodienas strīdnieki rīt varētu samierināties un atkal apvienoties, atjaunojot islāma vienotību. Bija nepieciešams radīt šķelšanos musulmaņu vidū, kas varētu turpināties līdz pat pasaules galam, tādējādi sašķeļot viņus ticības ziņā un sadalot grupās. Tagad vissvarīgākais uzdevums bija ieviest reliģijā māņticības, lai novirzītu ticību no tās patiesā kursa.
Ibn-i Sebe šajā lietā,
“Ehl-i Beyt”
Viņš sāka ar to, ka izmantoja viņu labvēlību. Viņš parādījās kā dedzīgs Ahl-i Beyt atbalstītājs. Viņš izplatīja ziņu, ka kalifāts no paša sākuma piederēja Hz. Ali un ka tas viņam tika netaisnīgi atņemts. Viņš mēģināja novirzīt islāma reliģiju no tās monoteistiskā pamata, padarot Hz. Ali un viņa pēcnācējus par “Dievu dinastiju”, līdzīgi kā kristietībā. Beigās grupa, kuru vadīja Ibn-i Sebe, ieradās pie Hz. Ali (ra.) un teica viņam:
“Tu esi mūsu Kungs, mūsu Dievs.”
viņi teica. Hazreti Ali daļu no šiem politeistiem lika sadedzināt.
Ibn Sebe
Viņš tomēr atteicās to sadedzināt, baidoties, ka tas varētu izraisīt nemierus un vājumu armijā, ņemot vērā lielo skaitu tā atbalstītāju. Viņš to aizveda uz Medainu, Irānas bijušo valdības centru.
Diemžēl,
Medaina bija ļoti piemērota vieta, kur varēja rasties Ibn-i Sebe’s kļūdainās idejas.
Šeit Ibn-i Sebe tikās ar haridžītiem, kas kādreiz bija bēguši no Hz. Ali, un atrada viņu vadoni Evfa dēlu. Saprotot, ka Evfa dēls vēlas uzsākt kādu akciju pret Hz. Ali, viņš viņam teica:
„Ar šādu rīcību jūs nevarēsiet uzvarēt Ali, bet gan paši tiksiet sakāuti,” viņš teica. Kad Evfa dēls jautāja Ibn-i Sebe par viņa viedokli, tas atbildēja: „Mēs šo lietu atrisināsim ar trim pašnāvniekiem.”
teica.
Pēc šīs sarunas,
Hazreti Ali, Hazreti Muaviye
un
Viņi vienojās par Amra ibn al-Āsa nužudīšanu.
Šim nolūkam viņi nosūtīja trīs slepkavas. Trīs sabiedrotie tika nogalināti, kad viņi vadīja rīta lūgšanu 17. Ramadāna dienā. Dieva griba bija tāda, ka Muavija un Amr ibn al-As izdzīvoja šo atentātu. Bet slepkava vārdā Ibn-i Mulcem spēja ievainot Ali ar indīgu zobenu, kas izraisīja viņa nāvi.
Ibn Sebe,
Pēc tam, kad Ibn-i Mülcem bija devies ceļā, lai nogalinātu Hz. Ali, Meimuns nosūtīja savu dēlu ar dažiem vīriem uz Kūfu. Meimuna dēls tur teica:
„Ali nav miris, viņš ir uzkāpis debesīs. Tagad viņš ir virs mākoņiem. Drīz viņš atgriezīsies un ar savu zobenu izplatīs taisnīgumu visā pasaulē…”
tādas kā māņticības izplatīšana.
Ibn-i Sebe kopā ar saviem tuvākajiem līdzstrādniekiem izstrādāja un sāka īstenot plānus par nodevīgām darbībām Irānā. Tā laika sociālā situācija bija ārkārtīgi labvēlīga šo plānu īstenošanai.
Proti:
Islāms ļoti īsā laikā izplatījās plašā teritorijā. Šādā plašā un daudzveidīgā ģeogrāfiskajā reģionā nodot visus islāma jēdzienus un smalkumus, gudrību un patiesības jaunajām, islāmu pieņēmušajām tautām, izkausēt un savienot dažādu raksturu tautas islāma katlā, bija ārkārtīgi grūts uzdevums tikko izveidotai islāma valstij. Visur, kur islāms sasniedza, notika masveida pievienošanās islāmam. Lai gan tas priecēja musulmaņus, garīgā mīkla netika pienācīgi samaisīta, ideālā nozīmē musulmaņi netika pietiekami izaudzināti, un tādēļ musulmaņi nevarēja sasniegt vēlamo vienotību ideālas izpratnes un dzīvesziņas ziņā. Tautas slāņi bija kā neapstrādāta, neizstrādāta zeme. Šī situācija īpaši skaidri izpaudās Irānā.
Tie, kas nesen pieņēmuši islāmu,
viņi nebija pilnībā atbrīvojušies no saviem senajiem maldiem.
Šiem cilvēkiem, kuru dvēseles, prāti un sirdis bija aptraipīti gadsimtiem ilgi pastāvējušām māņticībām un viltus uzskatiem, bija ārkārtīgi grūti pieņemt islāma skaidrās, tīrās un patiesās patiesības, kas bija brīvas no iedomām, izdomājumiem un māņticībām. Islāmu šie fanātiskie cilvēki nespēja pilnībā asimilēt, un patiesā ticība nespēja pilnībā iesakņoties viņu sirdīs un jūtās. Psiholoģiski viņi vēlējās, lai viņu vecās ticības, paražas un tradīcijas turpinātu pastāvēt līdzās islāmam.
No otras puses, arī kalifāta iestāde nespēja sniegt pietiekamu brīdinājumu un pamācību šajā valstī.
Šajās pilsētās ievērojami trūka pakalpojumu, kas būtu vērsti uz islāma ieviešanu visās tā institūcijās un šaubu un svārstību izkliedēšanu iedzīvotāju vidū. Islāms bija izplatījies plašā teritorijā, daudzi no pravieša Muhameda sekotājiem bija miruši iekšējos konfliktos, citi bija izvēlējušies vientulību, bet vēl citi bija pārāk veci, lai iejauktos sabiedriskajā dzīvē.
Šī svarīgā uzdevuma novārtā atstāšanas rezultātā šīs jaunās apdzīvotās vietas ilgu laiku palika bez saimnieka. Pēc iekarojuma saņemtā sākotnējā zināšanu un izglītības dēļ viņi nespēja pilnībā izprast Korāna un ticības patiesības. Tāpēc viņi vēl nebija spējīgi atšķirt patiesību no maldiem, māņticību no patiesības.
Štai, viena viltīga tauta, kādi ir žīdi, spēja gūt labumu no šīs sociālās situācijas.
Viens no svarīgākajiem faktoriem, kas Ibn-i Sebei palīdzēja izplatīt savas negatīvās idejas Irānā, bija iedzīvotāju psiholoģiskā struktūra. Viņu iekšējā pasaulē valdīja jūtas, nevis prāts. Viņu sirdis bija atvērtākas leģendām un māņticībām, nevis patiesībai. Viņi nespēja analizēt notikumus loģiski un racionāli, nespēja tos pienācīgi izfiltrēt caur savu domu sietu.
No otras puses, viņi nespēja pieņemt faktu, ka viņu gadsimtiem ilgusī valdīšana un nacionālais lepnums tika iznīcināti arābiem, kurus viņi kādreiz uzskatīja par vergiem, un pat ja ne prāta līmenī, tad jūtu līmenī viņi izrādīja nepatiku pret islāmu.
Ibn Sebe,
viņš zināja, kā izvērtēt visus šos faktorus. Viņš sapulcināja savus draugus un teica viņiem:
„Mēs esam tikai sākuši īsto karu. Jāzina, ka tas ir sākums karam, kas turpināsies starp musulmaņiem līdz pat pasaules galam. Tagad mēs slavēsim Ali un liksim citiem viņu slavēt. Atkarībā no situācijas mēs viņam piešķirsim „dievišķību”, citreiz teiksim, ka viņš ir „pravietis”, bet citreiz stāstīsim, ka „kalifāts pieder Ali, bet Abu Bakrs, Omars un Osmans to viņam atņēmuši”.“
Ibn Sebe
un viņš un viņa draugi, pieņēmuši šo lēmumu, uzdeva saviem apkārtējiem vīriem izplatīt šīs idejas. Tie ir,
“Kalifāts bija Ali tiesība.”
Kalifāta cienīgi ir Ali un viņa pēcnācēji. Šīs tiesības viņiem tika atņemtas. Trīs kalifi, īpaši Omars, pārkāpa Allāha gribu, atņemot šīs tiesības… Lai paklausītu Allāha gribai, ir jāiestājas Ali pusē…”
viņi sāka izplatīt pamudinājumus. Kad šie pamudinājumi tika pieņemti sabiedrībā, viņi gāja vēl tālāk un sāka cilvēkiem piedēvēt dievišķību.
“Hulūl Akīda”
Viņi centās ieviest islāma ticību. Izmainot islāma ticības pamatprincipus, viņi sāka izplatīt ticējumu, kas pilnībā pretrunā ar monoteisma doktrīnu. „Hulūl akīda” pastāvēja arī senajās irāņu reliģijās. Tāpēc šis kļūdainais ticējums viņu vidū viegli atrada piekritējus.
Sākumā viņi piedēvēja dievišķību Hz. Ali’le (ra.).
Vēlāk viņi apgalvoja, ka šī dievišķība ir pārmantota viņu pēcnācējiem, un rezultātā Irānā izveidojās dievu dinastija.
Kad nomira Hz. Ali (ra.)
Ibn Sebe,
„Miris nav Ali, bet dēmons, kas iemiesojies viņa izskatā. Ali tagad ir uzkāpis debesīs un ieņēmis troni virs mākoņiem.”
tā viņš sniedza interpretāciju par viņa nāvi, kas paralēla hulul akīdai.
Tātad, Ēģiptē
“Sebaītu sekta”
ar tās dibināšanu tika ielikts pamats
Šiisms, Irāna
Tā sāka zaļot un attīstīties. Un no tās atvasinājās vairāk nekā divdesmit atzaru (zaru).
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
Komentāri
orzabey
Vienā vārdā – „brīnišķīgi” aprakstījāt. Liels paldies.
