Piemēram, ja kādam uz pirksta ir asins piliens, vai viņš rīkojas kā hanafits vai kā šafīts? Kāds ir iemesls, kāpēc veidojās šīs skolas, un kāds no tām ir bijis labums cilvēkiem?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Islāmā ir divi reliģisko likumu avoti:
Grāmata
un
apgriešana.
Pēc šiem diviem varēs pieteikties.
salīdzinājums
un
icma
būtībā, tas atkal ir atkarīgs no šiem diviem avotiem. Visiem četriem kopā.
“četri principi, četri šarī’a pierādījumi”
Tā to sauc. Visas reliģiskās normas ir atvasinātas no šiem četriem avotiem un balstās uz tiem. Šie četri avoti ir šādi:
1. Grāmata:
Grāmatā ir runa par Korānu. Mūsu svētā grāmata, islāma reliģijas galvenais avots, ir saglabājusies tāda, kāda tā tika atklāta no Allāha, neviens tās burts nav mainīts. Jo tās saglabāšanu uzņēmies pats Visaugstākais, svētā vārda īpašnieks, un to aizsargājis. Tātad, pirmais avots, pie kura jāvēršas, risinot reliģiskus jautājumus, ir Korāns.
2. Apgraizīšana:
Sunna ir tas, ko ietver pravieša Muhameda (s.a.v.) svētie vārdi, darbi un rīcība, ko viņš ir redzējis un pieļāvis, neizsakot iebildumus. Šīs pravieša (s.a.v.) rīcības, kas tiek aprakstītas kā sunna, vienlaikus sauc arī par hadīsiem.
Sahabiler (Sahaba),
Viņi iegaumēja un saglabāja tūkstaniem hadīsu, kas sīki izklāstīja Korānā ietvertos reliģiskos noteikumus, nododot tos nākamajām paaudzēm, un
“Tābiīni”
tā tika nodota nākamajai paaudzei. Pirmo reizi 101. hidžras gadā, pateicoties Omara ibn Abd al-Aziza pūlēm, tika savākti aptuveni četri tūkstoši hadīšu, kas sīkāk izskaidroja reliģiskos noteikumus. Pēc Korāna, sunna ieņem ļoti svarīgu vietu reliģisko noteikumu noteikšanā.
3. Salīdzinājums:
Tas ir, atklāt līdzīgu spriedumu citā lietā, kas ir noteikts vienā lietā, izmantojot ijtihad (islāma jurisprudences metodes). Citiem vārdiem sakot,
grāmata, sunnet (apgriešana)
vai
icma
Tas nozīmē piemērot spriedumu, kas pieņemts kādā konkrētā lietā, citā līdzīgā lietā, kurai ir tāds pats iemesls un pamatojums.
Salīdzinājums,
taču to var izdarīt tikai tāds zinātnieks, kurš sasniedzis mudžtehid rangs.
4. Icmā:
Icmā,
Tas ir gadījums, kad vienā (tajā pašā) gadsimtā dzīvojoši islāma tiesību zinātnieki vienojas par kādu reliģisku lēmumu attiecībā uz konkrētu jautājumu.
Saskaņā ar to, ja par kādu jautājumu, par kuru nav norādījumu Korānā un Sunnā, notiek vienprātība starp mudžtahidiem, kas pieņēmuši lēmumu, pamatojoties uz savu ijtihadu, tad šis lēmums
“vispārējs konsensuss” vai “vienprātība”
Tas nozīmē, ka jautājums ir nostiprinājies. Jautājums, par kuru ir panākta vienprātība, ir kļuvis par spēcīgu jautājumu. Šim spriedumam ir norādīts arī šajos hadītos:
„Mana kopiena nekad nesavienosies uz maldu ceļa.”
1
“Kas ir skaists musulmaņiem, tas ir skaists arī Dieva acīs.”
2
Ijtihad-Mudžtehid:
Pielikt ievērojamas pūles, lai no reliģiska avota izvestu kādu noteikumu, kas attiecas uz pielūgsmi un rituāliem.
Ijtihad (islāma jurisprudencē)
tiek saukts. Zinātniekam, kurš šos spriedumus izved no pierādījumiem, arī.
mudžtahids
tiek saukts.
Mudžtahid,
Viņam jābūt pilnībā zinošam visos jautājumos, kas saistīti ar Korānu, Sunnu un islāma jurisprudenci.
Kopš pravieša Muhameda (s.a.v.) laikiem islāma zinātnieki, ja kādā jautājumā, kur nepieciešams reliģisks lēmums, nav atraduši skaidru pierādījumu Korānā un Sunnā, ir rīkojušies pēc saviem ijtihādiem (pašu izstrādātajiem lēmumiem). Pravietis Muhameds (s.a.v.) to atļāvis saviem pavadoņiem. Piemēram, kad pravietis Muhameds (s.a.v.) iecēla Muazu ibn Džabelu (r.a.), vienu no saviem zinātīgākajiem un izglītotākajiem pavadoņiem, par Jemenas valdnieku, viņš viņam jautāja:
„Kad tu tur ieradīsies, ar ko tu tiesāsi? Kā tu atrisināsi kādu problēmu, ja tev uzdos kādu jautājumu vai ja pie tevis atnāks kāds prasītājs?”
Mu’āz:
“Ar Dieva grāmatu, Korānu.”
Dieva sūtnis:
“Ja neatradīsi grāmatā?”
Muaz:
“Saskaņā ar pravieša Muhameda sunnu.”
Dieva sūtnis:
“A ja tur neatradīsi?”
Muaz:
“Ja neatradīšu atbildi tajā, tad spriedīšu pēc saviem ieskatiem.”
Tad pravietis Muhameds (savs) sacīja:
„Slava Dievam, ka Viņš ir ļāvis praviešu sūtnim {Mu’azam} sasniegt to, kas ir pa prātam Viņa praviešiem.”
tā sacīja un pauda savu gandarījumu par Muaza teikto.3
Pravieša Muhameda (s.a.v.) dzīves laikā starp viņa sekotājiem nebija nekādu nesaskaņu. Ja kāds no viņa sekotājiem nesaprata kādu jautājumu, kas saistīts ar reliģijas principiem vai detaļām, viņš to jautāja Pravietim (s.a.v.), un tas viņam to izskaidroja.
Kad mūsu pravietis (s.a.v.) pārcēlās uz mūžīgo pasauli, Korāns un Sunna bija saglabāti viņa pavadoņu atmiņā. Tomēr starp pavadoņiem tikai tie, kuriem bija zinātniskā kompetence Korāna un Sunnas izpratnē, to noteikumos un nozīmē, deva fatvas. Tos sauca par pavadoņu zinātniekiem un juristiem.
Hazreti Omers, Hazreti Ali, Abdullah ibn Mas’ud, Hazreti Aiša, Abdullah ibn Omers, Abdullah ibn Abbas un Abu Musa el-Eš’ari.
tie bija slavenākie no tiem.
Četru kalifu valdīšanas laikā un vēlāk musulmaņi nāca pie šiem vīriem ar savām problēmām, un tie sprieda pēc Korāna un Sunnas; ja atbildi neatrada tajos, tad problēmu risināja ar analoģiju. Tāpēc daudzās lietās sabiedrības laikā tika panākta vienprātība (idžma); tā veidojās islāma tiesības un fiqh.
Tikmēr šie sabībi apmetās dažās pilsētās un kalpoja islāmam ar savām zināšanām un gudrību. Piemēram, Hz. Ali un Abdullah ibn Mas’ud Kūfā, Anas ibn Malik un Abu Musa al-Aš’ari Basrā, Abdullah ibn Umar un Zeid ibn Sabit Medīnā izaudzināja simtiem studentu. Šos studentus, kurus izaudzināja sabībi, sauca par…
“Tābiīni”
Tiek teikts, ka šai paaudzei tika nodots zināšanu mantojums, ko atstāja pravietis Muhameds (s.a.v.). Starp tiem bija daudzi zinātnieki, kas sasnieguši ijtihāda (pašstāvīga sprieduma) līmeni. Piemēram, Ibrahims en-Nehāī, Hasans el-Basrī, Tāvus bin Kaisan ir daži no tiem.
Tābiīni,
Viņi apkopoja un savāca kopā hadīsus, ko stāstījuši Sahābas, un viņu ijtihādus (juridiskos spriedumus). Turklāt, jautājumos, par kuriem nebija pieejami Korāna panti, hadīsi vai Sahābu ijtihādi, viņi paši veica ijtihādu. Viņi centās izglītot savus skolēnus, kas pulcējās ap viņiem. Viņi vadīja savus skolēnus, lai izveidotu islāma tiesību pamatus un rūpīgi izpētītu jaunus jautājumus, izskaidrojot to risinājumus. Šī paaudze arī…
“Tābiīnu paaudze”
tiek saukts.
Imam-i Azam, Imam-i Malik, Imam-i Šafi’i, Ahmed bin Hanbel, Sufjan-i Sevri, Sufjan bin Ujejine
Viņš ir šīs paaudzes slavenību vidū. Lai gan viņš, piemēram, ir redzējis daļu no Imama Azama Sahabiem, pēc savas zinātniskās identitātes viņš pieder pie Tabi’īnu paaudzes.
Šajā laikā veidojās arī islāma jurisprudences skolas (mazhabs). Tābiīnu imāmi apkopja sahaba un tābiīnu ijtihādus (juridiskos lēmumus). Pēc nepieciešamības viņi paši arī pieņēma daudzus ijtihādus. Viņi veica intelektuālu darbu un izstrādāja noteiktus principus tūkstošiem jautājumu, ar kuriem saskārās musulmaņi. Šie vīri dzīvoja dažādās pilsētās un veica savus zinātniskos pētījumus savās dzīvesvietās.
No otras pusės
Katram no viņiem bija atšķirīga fatvas izdošanas metode. Daži balstījās tikai uz Korānu un Sunnu, daži pieņēma arī analogiju; daži izdeva fatvas, balstoties uz savu viedokli, ņemot vērā Korānu, Sunnu un Sahābu konsensu. Daži ņēma vērā arī attiecīgā reģiona paražas un tradīcijas. Šāda veida ijtihāds un fatvas ievērojami atviegloja musulmaņu reliģisko dzīvi.
Šie mudžtahidu spriedumi attiecās nevis uz islāma pamatprincipiem, bet gan uz sekundāriem, atvasinātiem jautājumiem. Laika gaitā parādījās dažādi spriedumi un skaidrojumi par vienu un to pašu jautājumu. Musulmaņi savās dzīvesvietās pieņēma to mudžtahidu spriedumus, kas tur dzīvoja, un savu reliģisko un ikdienas dzīvi veidoja atbilstoši tiem.
Šīs simpātijas un atbalsts laika gaitā ieņēma savu vietu
“izvēlētais ceļš”
kas nozīmē
“sekta”
Viņš to atstāja viņiem. Tas bija auglīgs laikmets, kurā tika apgūtas daudzas islāma zinātnes, galvenokārt hadīsi un tafsīri. Bija daudz ulemu, kas sasnieguši mudžtahida pakāpi. Tā kā katram mudžtahidam bija savi piekritēji un sekotāji, kas pieņēma viņa viedokli un fatvu, galu galā katrs imams tika uzskatīts par kādas mazhabas pārstāvi. Tas galu galā noveda pie simtiem mazhabu rašanās.
Laika gaitā daudzi zinātnieki, kas ieņēma sektas imama amatu, pieņēma to imamu sektu, kurus uzskatīja par zinošākiem par sevi vai ar kuriem bija vienisprātis par to pašu jautājumu, tajā pašā ijtihadā. Neviens no sektas dibinātājiem, kas bija mudžtahidi, jau tāpat…
“Mēs esam izveidojuši konfesiju, sekojiet mums, pieņemiet mūsu konfesiju, sauciet šo konfesiju manā vārdā.”
Viņi nekad nav aicinājuši un mudinājuši uz to. Viņi vienkārši mācīja reliģiskās zināšanas tiem, kas nāca uz viņu sapulcēm, un centās atrast risinājumus problēmām, ar kurām viņi saskārās. Kad viņiem tika uzdots jautājums par kādas lietas reliģisko spriedumu, viņi to paskaidroja. Studenti, kas mācījās no šiem imāmiem, zinātnieki, kas pieņēma viņu vārdus un ijtihādu, un sabiedrība viņiem sekoja. Tādējādi viņu vārdi un ijtihāds ieguva mazhaba formu.
Jo šie svētie vīri, veicot ijtihad (islāma tiesību interpretāciju), pilnībā izvairījās no personīgām un subjektīvām viedokļiem. Viņiem nebija zinātniskā egoisma un fanātisma. Viņi pieņēma patiesību, taisnību un skaistumu, kur vien to atrastu.
Mūžtahidžu (islāma juristu) izstrādāto ijtihādu (juridisko lēmumu) izplatīšanā un pārvēršanā par skolu (mazhabu) liela loma bija viņu skolēniem. Tāpēc daži imāmu skolēni, sistematizējot un klasificējot savu skolotāju ijtihādus, izveidoja veselu sistēmu, kamēr daudzi citi šajā ziņā neizdevās.
Daudzas konfesijas, kas sākotnēji izveidojās, galu galā nespēja uzturēt savu dzīvotspēju, jo samazinājās to piekritēju un sekotāju skaits, un tās palika tikai uz grāmatu lapām.
Šodien pastāv četras galvenās sunnītske skolas:
Imams Abū Hanīfa un Hanafītu skola, imams Māliks un Mālikītu skola, imams Šāfi’ī un Šāfi’ītu skola, imams Ahmeds ibn Hanbels un Hanbelītu skola.
Avoti:
1. Ibn Mājah, Fiten: 8.
2. Musned, I/379.
3. Tirmizī, Ahkām: 3; Abū Dāvud, Akdiyye: 11; Ibn Māğa, Menāsik: 38.
(skat. Mehmed PAKSU, Mūsu lūgšanu dzīve)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
