Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Batinīti
Tas radies Irākā.
Vēlāk tā izplatījās Indijā, Pakistānā, Irānā un dažos Āfrikas reģionos. Šīs sektas piekritēji mēģināja izmantot reliģiju kā aizsegu, lai iegūtu varu, un galu galā izveidoja valsti, kuru vadīja kāds Ubeidulla, Ibn-i Meimuna pēcnācējs. Šī valsts vēlāk izpletās no Šamas līdz Marokai, pārtopot par impēriju. Pēc 270 gadu valdīšanas tā tika iznīcināta 567. gadā pēc Hidžras.
Šī sekta, kas izplatījās pirms islāma, apgalvoja, ka ievieš tā saukto vienlīdzību un vispārējo mieru, uzskatot par kopīgu tautas īpašumu visu, kas tai pieder, pat sievietes.
Mezdeks
ir ticis spēcīgi ietekmēts no idejām, ko izvirzījis kāds izvirtulis vārdā [vārds].
Viņi uzskata, ka viņu pašu konfesijas imāmi ir apveltīti ar dievišķu žēlastību, atšķirībā no citiem. Pēc viņu domām, imāmi ir nevainīgi, nekļūdās, negrēko un nav atbildīgi par saviem darbiem. Jo imāmi zina to, ko citi nezina.
Būtībā, tieši 9. gadsimta sākumā šajā sektā ar nolūku un politiskiem mērķiem ienākušais ebreju konvertīts Abdulla ibn Meimuns ieviesa Ismailiu sektā iepriekš minētās nepamatotās ticības. Viņa izvēle pievienoties Ismailiu sektā nav nejauša. Var teikt, ka viņš, Abdulla ibn Meimuns, izdarīja Ismailiu sektā tādu pašu triecienu, kādu ebreju rabīns Abdulla ibn Sebe izdarīja islāmam. Tāpat kā ibn Sebe, izmantojot Ali (ra.) un viņa dēlus, izraisīja nemierus, ibn Meimuns, izmantojot pravieša pēcnācējus Džafaru Sadiku un viņa dēlu Ismailu, diemžēl spēja izplatīt savas kļūdainās idejas zem dažādiem aizsegiem. Vēsturē reti sastopams asinskārdzības ziņā…
Ibn Majmuns
, kas galu galā ir izraisījis daudzu musulmaņu atkrišanu no ticības.
Ibn Majmuns
, viņš šo brālību pārvērta par slepenu un politisku biedrību un komiteju.
Kā piemēru ņemot Zaratustras reliģijas septiņus principus, viņš savus sekotājus, kas pievienojās viņa sektai, iedalīja septiņās pakāpēs. Pats viņš, kā sektas galva, ieņēma septīto pakāpi, kas bija – nedod Dievs – “Imamāta” amats, kas saņēma tiešus norādījumus no Dieva. Šajā amatā esošais imams bija tik pilnvarots, ka varēja atļauto pasludināt par aizliegtu un aizliegto par atļauto. Viņam nebija nekā neatļauta.
Šajā sektā tie, kas gāja tālāk, ar laiku paši atteicās no pielūgsmes un attālināja no tās arī citus, galu galā novedot viņus pie atkrišanas no ticības. Viņi pat apgalvoja, ka paradīze un elle atrodas šajā pasaulē, ka cilvēkam jādzīvo baudā un priekā, pēc savas patikas, tādējādi noliedzot un liekot noliegt pēcnāves dzīvi.
Visā vēsturē, starp šiitų tikėjimo grupuotėmis
visiznīcinošākais
tā ir bijusi šī sekta.
Šie asiņainie anarhisti, kas apdullinājuši Āziju, ir izplatījuši ļaunumu idejās, ticībā, morālē un dzīvē; viņi gadiem ilgi ir traucējuši mieru un klusumu islāma pasaulē. Šo anarhistu priekšgalā ir…
Šeihs no Džebel
tā sauktais
Hasans Sabbahs
un viņa debesu pašnāvnieki ir ceļā.
Hasans Sabbahs
Viņš piederēja pie šiītske sektas Батиния и bija viens no visu laiku lielākajiem graujējiem šiītske kustības.
Viņš bija pirmais, kas Āzijā institucionalizēja anarhismu vārda vispilnīgākajā nozīmē.
Alamutas cietoksnis
Viņš sistemātiski plānoja un īstenoja visu veidu teroristiskas darbības.
Hasans Sabbahs bija bezkompromisa ienaidnieks Selžuku impērijai. Viņa mērķis bija iznīcināt Selžuku impēriju, likvidēt šo spēcīgo valsti, kas kavēja šīītu ideoloģijas attīstību. Lai sasniegtu šo mērķi, viņš lika uzcelt dārzu, kas atbilst “paradīzes aprakstiem”. Šajā dārzā viņš lika uzcelt greznas pilis. Šajā dārzā un pilīs bija īpaši apmācītas dziedātājas, jaunas meitenes, kas atgādināja paradīzes nimfas.
Hasana Sabbaha vīri savāca drosmīgus un uzņēmīgus jauniešus no dažādiem reģioniem un atveda tos uz Alamutas pili. Šiem jauniešiem vispirms stāstīja par paradīzi un tās priekiem un izklaidēm. Pēc tam šos jauniešus iemidzināja ar narkotikām un nogādāja “paradīzes dārzā”. Kad jaunieši atjēdzās un atvēra acis, viņi ieraudzīja greznas pilis, meitenes kā hūrijas, krāsainus ziedus un augļu dārzus, un patiesi ticēja, ka ir nonākuši Hasana Sabbaha sludinātajā paradīzē. Viņu dienas pagāja priekā un baudā. Pēc kāda laika viņus atkal iemidzināja ar narkotikām un izveda no paradīzes dārza. Tagad šo jauniešu lielākā vēlme bija atkal iekļūt Hasana Sabbaha paradīzes dārzā. Šeihs al-Džebels Hasans Sabbahs ar šo viltīgo plānu piesaistīja sev vairākus jauniešus, padarot tos par saviem…
“pašnāvnieku vienības”
bija pārvērtis par.
Kad šiītu šeiha Hasana Sabbaha gribēja kādu nogalināt, viņš pieaicināja kādu no šiem jaunekļiem,
„Ej un nogalini to un to, ja tu to izdarīsi un atgriezīsies, es tevi sūtīšu uz paradīzi. Ja tu nomirsi, es sūtīšu savus eņģeļus, lai tevi uzņemtu paradīzē.”
tā viņš teica. Tādējādi šie jaunieši, kas dega no mīlestības pret paradīzi, ar absolūtu paklausību izpildīja šī šeiha pavēli un nogalināja vajadzīgo cilvēku par katru cenu.
Hasans Sabbahs,
Viņš turpināja šīs asiņainās darbības Alamutas pilī veselus 33 gadus.
Šī Irānas šiītu anarhistu grupa ir atbildīga par simtiem un tūkstošiem musulmaņu nāvi. Viņi ir izjaukuši sabiedrisko mieru un izraisījuši teroru.
Būdams apdāvināts valstsvīrs, viņš bija pasaulslavenais seldžukų vezīrs.
Nizam al-Mulk’
viņi viņu nogalināja kā mocekli.
Ulema un juristi, kuri tika uzskatīti par šķērsli šīītu izplatībai, tika nogalināti ar Hasana Sabbaha fedailiem.
Pēc šītu šeiha Hasana Sabbaha, viņa pēcteči turpināja to pašu ceļu. Selžuku vezīrs Abū Nāsirs tika nogalināts viņu rokās. Arī kalifs Mustaršids tika nogalināts šo anarhistu rokās. Bātīniešu izdarītie postījumi cauri vēsturei nav aprobežojušies tikai ar nevainīgu un bezpalīdzīgu cilvēku nogalināšanu; viņi ir iebrukuši pilsētās, laupījuši karavānas, un pat svētajās vietās nav kavējušies no asinsizliešanas un slaktiņiem. Piemēram, Abū Tahirs, Cennabi dēls, kas piederēja pie šītu bātīniešu atzara, ar saviem dažu tūkstošu laupītāju pulku 311. gadā pēc Hidžras uzbruka svētceļniekiem, kas devās uz Meku, nogalinot lielāko daļu no viņiem un izlaupot viņu mantu.
317. hidžras gadā tā pati banda atkal uzbruka svētceļniekiem, kas Hajj laikā devās no Arafāta uz Meku, un visus tos izkāva. Daži svētceļnieki, kas izdzīvoja šajā slaktiņā, patvērās Kaabā, taču šie anarhisti ielauzās Kaabā un nogalināja tos turpat, svētnīcā. Dažu ķermeņus pat iemeta Zemzemas akā. Viņi izlaupīja Kaabas pārklāju.
Abu Tahirs noņēma un aizveda Kabei durvis un Melno akmeni.
Līdz 339. hidžras gadam, veselus 22 gadus, Melnais akmens palika viņu rokās. Tā laika Bagdādes valdība piedāvāja 50 000 zelta, lai atgūtu Melno akmeni no šiem fanātiķiem. Viņi šo piedāvājumu noraidīja. Beidzot, pēc spēcīga drauda no Fatimīdu “Mehdi” Āfrikā, viņi atdeva Melno akmeni.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
