– Kā pravietis (s.a.v.) izturējās pret liekuļiem, un kāpēc, zinot par viņiem, viņš tos neatklāja, bet turēja noslēpumā? – Kādi bija liekuļu mērķi un kādas darbības viņi veica, balstoties uz tiem?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Kad pravietis Muhameds ieradās Medīnā, tur dzīvoja musulmaņu arābi, pagānu arābi, jūdaisti (grāmatas ļaudis) un neliels skaits kristiešu.
Pēc tam, kad pravietis Muhameds apmetās Medīnā, islāms tur izplatījās plašāk. Medīnieši pieņēma islāmu grupās. Tikmēr pravietis Muhameds izveidoja musulmaņiem politisku un administratīvu organizāciju.
Un tad parādījās vēl viena jauna grupa. Šī grupa izlikās par musulmaņiem, lai gan patiesībā tam neticēja.
liekuļi
tā.
Īsi pirms mūsu pravieša (sav) ierašanās Medīnā, vietējās Medīnas ciltis, Evs un Hazreč, kuras gadiem ilgi bija izmocītas iekšējo cīņu un strīdu, vienojās savā starpā.
Abdulla ibn Ubej ibn Selul’
viņi bija nolēmuši iecelt viņu par savu valdnieku. Viņi pat bija pasūtījuši kroni, ko viņam likt galvā.
Taču Abdullaha ibn Ubeja sapņi par valdīšanu izgāzās, kad pravietis Muhameds ieradās Medīnā. Jo gandrīz visi Aus un Hazrečļi bija pieņēmuši islāmu un, paklausot savai ticībai, pulcējās ap pravieti.
Šī situācija ļoti sāpināja Abdullahu ibn Selūlu, kurš bija zaudējis cerības kļūt par vadītāju. Redzot, ka viņam vairs nav daudz sekotāju, viņš negribīgi izlikās par musulmani.2
Viņš pats ir izteicies, ka šķietami ir musulmanis, bet to nosaka apkārtējo psiholoģiskais spiediens. Mūrisijas kauzas laikā viņš pielika visas pūles, lai sanaidot muhadžirus ar ansāriem, un
“Ja mēs atgriezīsimies Medīnā, tad tas, kurš ir godājams un spēcīgs, noteikti izdzīs no turienes to, kurš ir pazemots un vājš.”
Viņš bija pat tik tālu gājis, ka to bija izteicis. Pēc tam tika atklāta Sūra par liekuļiem (Munafikūn).
Pēc tam, kad šī sūra tika atklāta, Abdullah bin Übeyam tika teikts:
„Ak, Abū Hubāb!(*) Par tevi ir atklātas ļoti skarbas vārsmas. Ej pie Allāha sūtņa (s.a.v.) un lūdz viņu, lai viņš lūdz Allāhu tev piedošanu.”
kad viņam tika uzdots jautājums, viņš atbildēja šādi:
“Jūs man pavēlējāt ticēt, un es ticēju. Jūs man pavēlējāt dot zekatu no sava īpašuma, un es to devu. Man vairs neatliek darīt neko citu, kā vien klanīties Muhamedam!”
3
Cik ļoti Abdullahs ibn Ubejs bija sarūgtināts par savu neizdevušos mēģinājumu iegūt vadošo amatu un cik grūti viņam bija to pieņemt, skaidri parāda šis notikums:
Kādu dienu pravietis Muhameds devās apciemot Sa’du ibn Ubādu, kurš slimoja savā mājā. Pa ceļam viņš ieraudzīja, ka pie Abdullaha ibn Ubēja mājas ēnā sēž vairāki cilvēki – musulmaņi, pagāni un ebreji. Viņš apsveicinājās ar viņiem un apsēdās blakus. Viņš tiem nolasīja kādu Korāna fragmentu, paziņojot par paradīzi tiem, kas rīkojas labi, un brīdinot par elli tiem, kas rīkojas ļauni.
Kad pravietis Muhameds pabeidza runāt, Abdullah ibn Ubej teica:
“Ak, runātāj!”
Ja tas, ko tu saki, ir taisnība, tad nav nekā labāka par to. Bet paliec mājās! Stāsti to tiem, kas nāk pie tevis. Neuztrauc tos, kas nenāk pie tevis, kas nepiekrīt tavam viedoklim, apmeklējot viņu sapulces!”
Pravietis Muhameds bija ārkārtīgi satriekts par Abdullaha ibn Ubeja vārdiem. Viņš piecēlās un aizgāja. Turpinot ceļu, viņš devās uz Sa’da ibn Ubades māju. Kad viņš izstāstīja savas skumjas iemeslu, Sa’ds ibn Ubade teica:
“Ak, Dieva sūtni!
Tu piedod Ibn Ubeja kļūdu. Un atlaid viņam. Es zvēru pie Allāha, kas tev atklāja Korānu, ka Allāha griba izpaudās, dodot tev pravietību. Bet šīs pilsētas iedzīvotāji gatavojās kronēt Ibn Ubeju, apvilkt viņam valdnieka tērpu un iecelt viņu par savu valdnieku. Kad Visaugstākais Allāhs, ar pravietību, ko Viņš tev dāvāja, padarīja neiespējamu viņu ieceri, Ibn Ubejs bija ārkārtīgi satraukts; viņš izdarīja to neglīto rīcību, ko tu redzēji, tieši tāpēc!”
4
Liekuļu vadonis bija Abdullahs ibn Ubejs ibn Seluls.
Viņu ieskāva liels skaits piekritēju. Turklāt bija daudz parastu cilvēku, kuri akli sekoja viņam radniecības un sabiedrošanās dēļ.
Protams, nav iespējams nosaukt precīzu skaitu. Taču Uhudas kaujas laikā to, kas sekoja Abdullah ibn Ubej un pameta kauju, skaits bija…
apmēram trīs simti
Tas ir, aptuveni trešdaļa no tūkstoš vīru lielā islāma karaspēka… Tas, protams, nebija niecīgs skaitlis, un tas skaidri parāda viņu ietekmi Medīnas politiskajā dzīvē.
Kad pravietis Muhameds, pēc uzvaras pie Bedras, atgriezās Medīnā, islāma reliģija ievērojami nostiprinājās. Ienaidnieki bija satriekti. Tad Medīnas ebreji teica:
“Šis ir tas, kurš ir aprakstīts Torā! Turpmāk neviens nevarēs viņam pretoties! Viņš vienmēr uzvarēs!”
daži pieņēma ticību. Citi kļuva par musulmaņiem tikai ārēji. Tā radās arī jūdu liekuļi. Lielākā daļa jūdu liekuļu bija jūdu zinātnieki. Viņiem piemita dēmoniska inteliģence. Viņi bija viltīgāki un vēl ļaunprātīgāki nekā citi. Viņi centās pazemot islāmu, graut musulmaņu morāli un kavēt pagānu pievēršanos islāmam. Lai nodarbinātu pravieti, pēc viņu domām, lai viņu iedzītu grūtā situācijā un radītu viņam nepatikšanas, viņi uzdeva daudz sarežģītu un mulsinošu jautājumu.5
No Korāna mēs uzzinām, ka starp tuksneša arābiem, kurus sauc par beduīniem, arī bija liekuļi:
“Starp beduīniem, kas dzīvo ap Medīnu, ir arī liekuļi. Un starp Medīnas iedzīvotājiem ir tādi, kas ir ietiepīgi savā liekulībā, un tu viņus nepazīsti, bet Mēs viņus pazīstam…”
6
Visiem šiem liekuļiem, neskatoties uz viņu atšķirīgo sociālo statusu, dzīvesveidu un pat atšķirīgo rasi, bija viena kopīga iezīme:
Pirmās īpašības:
“Viņi ar muti teica to, kas nebija viņu sirdīs.”
7
Proti, viņi izlikās par ticīgajiem, lai gan patiesībā tādi nebija. Tā viņi iekļuva musulmaņu vidū, draudzējās ar tiem, izlikās par taisnīgajiem un uzdeva jautājumus, kas varēja radīt šaubas. Viņu mērķis bija iedragāt musulmaņu savstarpējo uzticību, izraisīt nesaskaņas un tādējādi tos novājināt.
Visi mērķi un nodomi;
Viņu mērķis bija sēt starp musulmaņiem nesaskaņas un šķelšanos, izplatot viltus idejas, un pazemot pravieti Muhamedu musulmaņu acīs ar meliem un neskaitāmiem apmelojumiem! Lai sasniegtu šos zemiskos mērķus, viņi izmantoja jebkuru metodi, uzskatot visu par pieļaujamu. Nebija nekādas zemiskas un viltīgas rīcības, ko viņi nebūtu gatavi izmantot šī mērķa labā.
Pravieša Muhameda attieksme un politika šajos jautājumos ir ļoti pamācoša un vērta pārdomāšanai. Viņam vairākkārt tika ziņots par slepenām aktivitātēm, kuru mērķis bija iekšēji satricināt islāma cietoksni. Pravietis nekavējoties rīkojās, izsauca šos cilvēkus pie sevis un nopratināja. Taču tie katru reizi apgalvoja, ka nav veikuši nekādas kaitīgas darbības un ir nevainīgi. Pēc tam viņi atkārtoja šahādu, apliecinot savu ticību un piederību islāmam. Tāpat kā Abdullāhs ibn Ubajs,
“Ja mēs sasniegsim Medīnu, tad tas, kurš ir viscienījamākais un spēcīgākais, izdzīs no tās to, kurš ir viszemākais un vājākais.”
Kad viņš šo vārdu nodeva pravietim Zejdam bin Erkamam, pravietis izsauca Ibn-i Ubej pie sevis un
“Vai tu izteici tos vārdus, par kuriem man tika ziņots?”
viņš jautāja.
Abdullah bin Übey’in atbilde bija šāda:
“Nē! Es zvēru pie Allāha, kurš tev atklāja šo grāmatu, ka es nevienu no šiem vārdiem neesmu teicis. Zeids noteikti melo!”
Korāns šādu liekuļu rīcību piemin šajā pantā:
“Kad pie tevis atnāk liekuļi,
“Mēs apliecinām, ka tu patiesi esi Allāha sūtnis.”
viņi teica. Dievs zina, ka tu patiesi esi Viņa sūtnis. Dievs ir arī liecinieks tam, ka liekuļi ir melkuļi.”
8
Viņi noliedza savus noziegumus, bet atklāsme, kas tika sūtīta, paziņoja pravietim, ka viņi ir izdarījuši šos noziegumus un ka viņi melo, lai tos noliegtu. Neskatoties uz to,
Pravietis Muhameds pret viņiem izturējās ar pacietību, iecietību un piedošanu.
Kā jau iepriekš minējām, kad pravietis Muhameds lasīja kādu Korāna fragmentu un deva padomus tiem, kas sēdēja kopā ar Abdullahu ibn Ubeju, Abdullah ibn Ubejs to nespēja izturēt un…
“Ej, pastāsti to tiem, kas pie tevis atnākuši. Netraucē mūs.”
viņš/viņa teica.
Pravietis bija ļoti satraukts par šiem vārdiem. Viņš par to pastāstīja Sa’d bin Ubade, kuram bija devies ciemos, un Sa’d atbildēja:
“Ak, Dieva sūtnis, piedod viņam viņa grēkus!”
kad viņš tā teica, arī pravietis Muhameds (sav.) piedeva.9
Galvenās liekuļu grupas
viena no īpašībām
no
“Kad viņi sastopas ar ticīgajiem”
“Mēs ticam”
viņi saka. Kad viņi paliek vienatnē ar saviem dēmoniskajiem priekšniekiem un draugiem,
“Patiesībā mēs esam ar jums; mēs tikai ņirgājamies par viņiem.”
tā saka.”
10
Viņi lepojās ar savu divkosību un amoralitāti.
Šo savu īpašību spilgtu piemēru sniedza viņu pašu vadītājs Abdulla ibn Ubejjs.
Kādu dienu viņš ar savu svītu izgāja uz ielas. Ieraudzījis no pretējās puses nākam dažus no Ashab-ı Kiram, Ibn Ubej,
“Paskatieties, kā es šos atnācējus no jūsu galvas aizvārdīšu.”
Viņš teica. Kad viņi tuvojās, viņš paņēma Abu Bakra roku:”
Sveiks, Beni Temim kungs, tas, kurš bija pravieša Muhameda draugs alā, tas, kurš labprāt ziedoja savu dvēseli un īpašumu pravieša Muhameda labā, tas ir Siddik!
tā teica.Tad viņš paņem Omara roku,
„Sveiks, Beni Adijj kungs! Tu, kas esi stiprs savā ticībā un neesi žēlojis savas dvēseles un īpašuma par labu Dieva sūtnim, Faruk!“
tā teica.Tad viņš paņem Hz. Ali aiz rokas:
“Sveiki, Dieva sūtņa brālēns, znots, visu Banu Hašim kungu, izņemot Dieva sūtni!”
tā teica.Hazreti Ali šo liekulību nevarēja izturēt,
“Abdullah! Bīsties no Allāha, neesi liekulis! Jo liekuļi ir Allāha visļaunākie radījumi!”
tā teica.Tad Ibni Übey,
„Ak, Abu’l-Hasan, vai tu par mani tā runā? Piesaku pie Dieva, mūsu ticība ir tāda pati kā jūsu ticība, un mūsu apstiprinājums ir tāds pats kā jūsu apstiprinājums.”
un tad aiziet.Tad Abdulla ibn Ubej pagriezās pie saviem biedriem un teica:
“Vai redzējāt, kā es to daru? Nu, kad jūs to redzēsiet, dariet tāpat kā es.”
der.11
Saskaņā ar kādu nostāstu, 14. pants no Sūras al-Baqara tika atklāts saistībā ar šo notikumu.12
Hipokriti ārēji piedalījās visos musulmaņu rituālos un reliģiskajā dzīvē. Taču slepeni viņi plānoja intrigas. Jāatzīmē, ka šī grupa centās neizpaust to, kas atbilstu neticībai, un, tā kā ārēji izskatījās pēc musulmaņiem, viņi netika izslēgti no islāma kopienas. Tāpēc islāma vienotības un vispārējās drošības saglabāšana bija daudz svarīgāka pret šiem iekšējiem ienaidniekiem nekā pret neticīgajiem un politeistiem.
Jo iekšējā ienaidnieka nodarītais kaitējums ir daudz smagāks. Iekšējais ienaidnieks izkliedē spēkus un mazina drosmi. Ārējais ienaidnieks, gluži pretēji, stiprina vienotību un izturību.
Tāpēc Korāns daudz uzmanības velta liekuļiem. Ticīgajiem un musulmaņiem ir daudzkārt uzsvērts, ka viņiem vienmēr jābūt modriem pret viņiem un jāizvairās no viņu viltībām.
Pateicoties Dieva atklāsmei, Viņa sūtnis, lai viņš būtu svētīts, tos pazina un par to informēja arī dažus no saviem pavadoņiem. Taču viņš to neatklāja visiem. Viņš arī neatklāja viņu pārkāpumus publiski, viņiem acīs.
Tas bija izdevīgāk islāma un musulmaņu interesēm. Turklāt, pravietim (s.a.v.) šādā rīcībā bija vēl kāds svarīgs apsvērums. Tas bija – iespēja, ka viņi pakāpeniski atteiksies no saviem ļaunajiem darbiem, no savām korupcijas un šķelšanās aktivitātēm. Jo dažreiz, ja ļaunums netiek atklāts, pastāv iespēja, ka tas ar laiku izzudīs. Bet, ja tas tiek atklāts, tas var izprovocēt ļaunuma darītāja dusmas un izraisīt vēl lielāku ļaunumu.13
Visu šo iemeslu dēļ pravietis Muhameds ievēroja Korāna pieeju, kas apraksta liekuļu īpašības, bet neidentificē viņus personīgi.
Var teikt, ka pravietis Muhameds, neatklājot liekuļus un izturoties pret tiem kā pret musulmaņiem šajā pasaulē, bet neiekļaujot tos islāma kopienā, ņēma vērā šādus aspektus:
1)
Nodrošināt, lai viņu bērni, kas aug islāma vidē un saskaņā ar islāma principiem, izaugtu par nopietniem ticīgajiem.
2)
Atstāt viņus vienus ar garīgajām ciešanām, ko viņi izjūt, formāli ievērojot Dievišķos likumus, kam viņi patiesībā netic, un tādējādi panākt, lai viņi nožēlotu savu rīcību un pievienotos patiesu ticīgo rindām.14
Liekuļi,
Viņi ir izmantojuši visdažādākās metodes, lai pazemotu mūsu pravieša cildeno personību ticīgo un musulmaņu acīs, un ir centušies izmantot katru naskūjušos iespēju.
Šajā sakarā ir notikuši daudzi incidenti.
Kā piemēru var minēt Mirbas ibn Kaizijja uzpūtību.
Kad pravietis Muhameds ar savu armiju devās uz Uhudu, šis niknais liekulis negribēja, lai viņš iet caur viņa dārzu, un
”
Ak, Muhameds! Ja tu esi pravietis, tad tev nav atļauts izmīdīt manu dārzu.”
viņš teica un tad paņēma sauju zemes no zemes un piebilda:
“Dieva dēļ, ja es zinātu, ka šī zeme nevienam citam nesagādās neērtības, es to tev iemestu!”
Daži musulmaņi, nespējot izturēt šo nekaunīgo viltnieka rīcību, vēlējās viņu nogalināt, taču pravietis,
“Atstājiet viņu! Viņš ir akls. Viņam ir akla sirds, akla sirds acs.”
Pirms šīs pravieša iejaukšanās, šis ļaunais liekulis saņēma triecienu arī no Saida ibn Zeida. Viens no piemēriem šādām liekuļu aktivitātēm notika Tebūkas kaujas laikā.
Kādas nakts laikā pazūd pravieša Muhameda kamielis. Neskatoties uz visiem meklējumiem, to nevar atrast. Tūlīt pat rīkojas liekuļi,
“Ja Muhameds patiešām būtu pravietis, viņš zinātu, kur ir viņa kamielis.”
viņi saka. Kad pravietis to dzirdēja,
„Jā, patiesi, es zinu tikai to, ko man atklājis Dievs. Tagad viņš man parādīja, kur ir kamielis. Kamielis atrodas tādā un tādā ielejā, tā pavada ir piesieta pie koka. Ejiet un meklējiet!”
lūdzu.Tādas kamieļu šķirnes, kādas aprakstījis un pieminējis mūsu Cildens Vēstnesis, ir atrodamas šajā ielejā.15
Galvenās iezīmes, kas raksturoja liekuļus pravieša Muhameda (sav) laikā.
viens no citiem ļaunprātīgiem darbību veidiem ir
Viņu viskritiskākais rīcības veids bija musulmaņu pamešana visizšķirošākajos brīžos. Tādējādi viņi centās samazināt musulmaņu skaitu, vājināt tos un negatīvi ietekmēt viņu morāli. Šādas rīcības spilgts piemērs ir viņu pamešana islāma armijas Uhudas kaujas laikā. Šie apmēram trīs simti viltnieku, kuru vadīja galvenais viltnieks Abdulla ibn Ubejs, pameta islāma armiju. Tas bija aptuveni viena trešdaļa islāma armijas. Ar šo rīcību viltnieki ne tikai samazināja musulmaņu skaitu pret ienaidnieku, bet arī ietekmēja cīnītāju morāli. Šīs rīcības rezultātā daži musulmaņi zaudēja apņēmību cīnīties un pat apsvēra atkāpšanos. Tomēr, pateicoties pravieša Muhameda drosmei un Dieva žēlastībai, viņi vēlāk no šiem lēmumiem atteicās.16
Tāpat, Hendežas kaujas pašā kritiskākajā brīdī šie liekuļi,
“Lūdzu, atļaujiet mums iet mājās. Jo mūsu mājas ir neaizsargātas.”
tā viņi vērsās pie mūsu pravieša (sav).
Tajā brīdī Sa’d bin Muaz ieradās pie pravieša Muhameda.
“Ak, Dieva sūtnis! Neļauj viņiem to darīt! Piesekojoties pie Dieva, kad mēs saskaramies ar kādu nelaimi vai grūtībām, viņi vienmēr tā rīkojas!”
viņš teica.
Kā redzams no šiem apgalvojumiem, liekuļi kritiskos brīžos pameta islāma armiju, lai nostādītu Allāha sūtni un musulmaņus grūtā situācijā.
Tebukas kaujas laikā
tie arī tā rīkojās. Kad tika gatavoti pasākumi karagājienam, no viņiem viena grupa,
“Šajā karstumā nekādā gadījumā neejiet džihādā.”
Viņi mēģināja pazemināt musulmaņu morāli, runājot šādi, un lūdza atļauju neiet karagājienā, vēršoties pie pravieša. Apmēram astoņdesmit no viņiem saņēma atļauju. Korānā par viņu situāciju ir teikts šādi:
“Tie, kas palika mājās un nepiedalījās karagājienā, pārkāpjot Allāha sūtņa pavēli, priecājās par savu palikšanu mājās. Viņiem nebija pa prātam cīnīties Allāha ceļā ar savu mantu un dzīvību.”
“Šajā karstumā neejiet karā!”
viņi teica. Tu,
“Elles uguns ir vēl karstāka.”
Ak, kaut viņi to saprastu! Lai viņi vēl kādu brīdi pasmejas; pēc tam viņi daudz raudās. Tas ir sods par to, ko viņi paši ir nopelnījuši.”
17
Tajā pašā reizē Abdulla ibn Ubejs kopā ar saviem sabiedrotajiem – liekuļiem un ebrejiem – pievienojās islāma armijai, sasniedza Senijjetu’l-Veda kalnu un tur izveidoja savu nometni, taču vēlāk atteicās doties tālāk ar islāma armiju un kopā ar saviem sekotājiem atgriezās Medīnā. Un, kā jau tas nebūtu pietiekami, viņš, atgriezies kopā ar saviem liekuļiem un ebreju sabiedrotajiem, centās vājināt cīnītāju cīņas garu, runājot šādi:
„Muhammeds ir grūtā situācijā, viņam jācīnās ar Benī Asfariem (bizantiešiem) karstā tuksnesī un tālu zemēs! Viņš laikam domā, ka cīņa ar Benī Asfariem ir kā rotaļa! Es, zvēru pie Dieva, man šķiet, ka es redzu viņa sekotājus, kādu rītu, pa divi sasietus ar virvēm!”
Neskatoties uz visu šo graujošo, musulmaņus savstarpēji naidojošo, viņu starpā nesaskaņas sējošo, musulmaņus un pravieti Muhamedu noniecinošo kaitīgo rīcību, pravietis Muhameds pret viņiem izturējās citādi, nekā pret pagāniem un ebrejiem, ievērojot citādu politiku. Viņš bieži aicināja Abdullahu ibn Ubeju uz sapulcēm un konsultējās ar viņu.
Viņa attieksme pret viņiem gandrīz vienmēr balstījās uz piedošanu un iecietību. Tomēr, neskatoties uz šo piedošanu un iecietību, viņš nekad neatstāja novārtā piesardzību. Viņš vienmēr kontrolēja un pārbaudīja viņu rīcību un uzvedību, cenšoties to darīt tā, lai viņi to nejustu.
Benî Müstalık kaujā,
kad viņu vadonis Abdulla ibn Ubejs izteica aizskarošas piezīmes par Allāha sūtni un musulmaņiem, Omers to nespēja izturēt,
“Ak, Dieva sūtnis! Atļauj man nogalināt Ibn Ubeju!”
kad viņš tā teica, Allāha sūtņa atbilde bija šāda:
“Nē! Nē, Ömer! Tauta, kas nezina lietas patieso būtību,
“Muhammeds nogalina savus sekotājus”
Kāds būs stāvoklis, kad viņi sāks runāt šādi?”
Kādā citā stāstījumā ir atzīmēts, ka Allāha sūtnis atbildējis šādi:
“Ja es pavēlēšu viņu nogalināt, viņi to izdarīs. Bet drīz vien Jesriba (Medīna) viņa dēļ piedzīvos daudz satricinājumu!”
Kā redzams no šiem izteikumiem, pravietis vienmēr ņēma vērā iespēju, ka ievērojams skaits liekuļu varētu izraisīt iekšēju konfliktu musulmaņu vidū. Tāpēc viņš izrādīja pacietību un izturību pret viņu rīcību.
Atkal, Benî Müstalık ekspedīcijas laikā Ibn-i Übeya dēls, patiesais musulmanis Abdullah, ieradās pie Allāha sūtņa.
“Ak, Dieva sūtnis, es dzirdēju, ka tu plāno nogalināt manu tēvu. Ja tu to tiešām gribi darīt, tad ļauj man to izdarīt.”
Kad viņš izteica šādu piedāvājumu, pravieša (savallahu aleyhi ve sellem) atbilde bija šāda:
“Nē, izturieties pret viņu laipni. Un kamēr viņš ir ar mums, mēs būsim viņam labi draugi.”
Patiesībā, pravietis Muhameds (s.a.v.) pret šo vīru izturējās ar ārkārtīgu iecietību un cieņu līdz pat savai nāvei. Pat nāves brīdī viņš neatteicās no labdarības pret viņu. Viņš atdeva savu kreklu, lai to izmantotu kā apģērbu mirušā ietērpšanai. Neskatoties uz dažu pavadoņu, ieskaitot Omara, iebildumiem, viņš pats vadīja bēru lūgšanu. Un pravietis Muhameds (s.a.v.) guva panākumus savā politikā, kas bija vērsta uz piedošanu, iecietību un labdarību gan pret Abdullahu ibn Ubeju, gan pret citiem liekuļiem. Aptuveni tūkstotis liekuļu, redzot, ka pravietis Muhameds (s.a.v.) vadīja Ibn Ubeja bēru lūgšanu, ar patiesu sirdi pievienojās patieso musulmaņu rindām.
Pravietis Muhameds, lai gan ļāva liekuļiem brīvi darboties sabiedrībā, vienmēr uzturēja viņus psiholoģiskā spiediena apstākļos. Kad viņu plānotie sazvērestības tika atklāti caur atklāsmi, viņš nekavējoties informēja viņus par to, ko viņi plānoja darīt, tādējādi radot viņos bailes, ka katrs viņu solis ir kontrolēts.
Kādu reizi, redzot, ka kāda grupa no viņiem ir sapulcējusies un slepus sarunājas, Kungs tūdaļ piegāja pie viņiem un
“Jūs sapulcējāties ar tādu un tādu nolūku. Jūs teicāt to un to. Celieties un lūdziet Dievam piedošanu. Es arī lūdzu piedošanu par jums.”
viņš/viņa teica.
Tāpēc viņi vienmēr dzīvoja bailēs, ka Dievs atklās viņu viltības Savam mīļotajam pravietim. Viņi bija tik satraukti un bailīgi, ka pat vismazāko troksni armijā uzskatīja par draudu sev. Korāns mums stāsta par viņu šo stāvokli:
“Kad tu viņus ieraugi, viņu augums tev patīk. Kad viņi runā, tu klausies viņu vārdos. Viņi ir kā kluči, kas ietērpti drēbēs. Viņi katru troksni uzskata par sazvērestību pret viņiem.”
18
Vēl viena attieksme, ko pravietis izrādīja šai grupai, bija novērst to, ka viņi, lai kur arī atrastos, pulcētos atsevišķi no musulmaņiem. Tas bija vērsts uz to, lai viņiem nebūtu iespējas attīstīt kādas kopīgas idejas.
Dırar mošeja
n nojaukšana ir labs piemērs tam.
Viņi šo mošeju uzcēla nevis lūgšanai, bet lai tajā izstrādātu idejas pret islāma kopienu un brīvi plānotu savus nodomus. Tā kā pravietis Muhameds zināja par viņu mērķiem, viņš nekavējoties pavēlēja to nojaukt. Pavēle tika izpildīta nekavējoties.
Rezumējot var teikt, ka:
Pravietis Muhameds guva augļus no savas politikas, kas balstījās uz iecietību un piesardzību attiecībā pret liekuļiem. Pateicoties šādai rīcībai, viņš novērsa to, ka tie atdalītos no islāma kopienas un pievienotos pagāniem. Viņš saglabāja musulmaņu vienotību un novērsa to, ka tie organizētos un saceltos pret musulmaņiem.
Zemsvītras piezīmes:
1. Musulmans, 5/182-183
2. Tabakāt, 3/540
(*)
Hubab,
Abdullah ibn Ubej bija viena no viņa dēliem, kurš bija patiesi ticīgs musulmanis. Pravietis (savā vēstī):
“Tu esi Abdullah. Hubab ir dēmona vārds.”
izrunājot viņa vārdu
Abdullahs
tā viņš bija to izmainījis.
3. Taberīja komentārs, 28/116
4. Musulmans, 5/183; Musneds, 5/203
5. Sīra, 3/174-175; Tabakāt, 1/174; Muslim, 8/128-129; Musned, 4/239-240
6. Sūras at-Tawbah (Atgriešanās) 101. pants.
7. Āl-i Imrān sūra, 167; Bakara sūra, 8-9
8. Al-Munafikūn sūra, 1. pants
9. Musned, 5/203
10. Sūras al-Baqarah, 14. pants.
11. Hamdi Yazır, Tefsir, 1/237-238
12. vecums, 1/238
13. Bediuzzaman Said Nursi, Išaratü’l-İcaz, lpp. 35
14. Hamdi Yazır, Tefsir, 1/241
15. Izturība, 1/288
16. Taberīja komentārs, 4/73
17. Sūras at-Tawbah (Atgriešanās) 81-82. panti.
18. Al-Munafikūn (Liekulnieki) sūra, 4. pants.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
