– Kad es domāju par nāvi, mani pārņem bailes.
– Kā es varu tikt vaļā no šīs sajūtas?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Taču, ja šādas domas kļūst par apsēstību, kas traucē miegu, tas var novest pie izmisuma. Izmisums nav pieļaujams.
Šādas lietas notiek saskaņā ar Dieva gribu un gudrību. Jāpaļaujas uz Viņa gudrību un žēlastību, jāatceras, ka nāve ir viena un nemainīga, bet vienlaikus jācenšas būt vienmēr gataviem.
Bediuzzaman par šo tēmu ir teicis sekojošo:
(no notikumu radītā stresa)
Ticība un kalpošana Dievam ir ne tikai visu labo avots, bet arī drosmes avots. Tāpat kā viss ļaunums, neticība un maldi nāk no viena avota, tāpat arī gļēvums nāk no tā paša avota. Ticīgo drosme un neticīgo gļēvums, īpaši karos, ir ļoti skaidri redzami. Ticīgo drosmi pamatā veido divi šādi principi.
Tā ir patiesība, ko vēsta šis pants. Tie, kas atrodas kaujas laukā, un tie, kas atrodas aizmugurē, ir vienlīdz tuvu nāvei. Patiesībā, starp tiem, kas ir frontē, un tiem, kas atpūšas mājās, nav nekādas atšķirības attālumā vai tuvumā nāvei. Daudzi ir piedalījušies daudzās kaujās un miruši savās gultās. Un daudzi citi ir zaudējuši dzīvību savā pirmajā kaujā.
Halida ibn Velida situācija ir labs piemērs tam. Kad viņš gulēja gultā, pavadot savas pēdējās dzīves minūtes, viņš apkārtējiem teica:
Ticībā esošam cilvēkam karā ir divas labas izvēles: vai nu moceklība, vai uzvara. Tāds ticīgais, protams, būs drosmīgāks par neticīgo, kuram šādu cerību nav.
Nur Külliyatı moko, kad tikėjimas yra prisirišimas. Tai reiškia, kad pasiekta didžiausio drąsos šaltinio.
Tā ir ieeja skaistākā pasaulē. Tāpat kā sēkla, kas iekrīt zemē, šķietami mirst, pūst un iznīkst, bet patiesībā tā pāriet uz skaistāku dzīvi. Tā pāriet no sēklas dzīves uz koka dzīvi.
Tāpat kā cilvēks, kurš mirst, šķietami ieiet zemē un satrūd, bet patiesībā viņš iegūst pilnīgāku dzīvi starp pasaulēm un kapavietā.
Kad spuldze saplīst, elektrība nepazūd, tā turpina eksistēt. Pat ja mēs to neredzam, mēs ticam, ka elektrība joprojām pastāv. Tāpat, kad cilvēks mirst, dvēsele atstāj ķermeni. Bet tā turpina eksistēt. Visaugstākais Dievs ietērpj dvēseli skaistākā tērpā, kas tai piemērots, un tā turpina savu dzīvi kapu valstībā.
Šī iemesla dēļ mūsu pravietis (savsallahu aleyhi ve sellem),
tādējādi mums darot zināmu, ka pēcnāves dzīve pastāv un kāda tā būs.
Ja ticīgs cilvēks mirst no neizārstējamas slimības, viņš ir moceklis. Tādus mocekļus mēs saucam par garīgiem mocekļiem. Mocekļi kapā brīvi pārvietojas. Viņi nezina, ka ir miruši. Viņi domā, ka joprojām dzīvo. Viņi vienkārši zina, ka dzīvo vēl labāku dzīvi. Mūsu pravietis (s.a.v.) saka…
Tātad viņi paši nezina, ka ir miruši. Piemēram, iedomājieties divus vīrus. Viņi sapnī atrodas kopā skaistā dārzā. Viens zina, ka tas ir sapnis. Otrs to nezina. Kurš gūst lielāku baudu? Protams, tas, kurš nezina, ka tas ir sapnis. Tas, kurš zina, ka tas ir sapnis, domā: “Ja es tagad pamodīšos, šī bauda pazudīs.” Otrs savukārt gūst pilnīgu un patiesu baudu.
Parastajiem mirušajiem trūkst baudas, jo viņi apzinās savu nāvi. Savukārt mocekļi, nezinot, ka mirst, bauda pilnībā izjūt.
Tiem, kas nomirst ticībā un nepiedzīvo kapā sodību, dvēseles ir brīvas un var ceļot. Tāpēc tās var apmeklēt daudzas vietas un vienlaicīgi atrasties vairākās vietās. Tās var atrasties starp mums. Pat šahīdu kungs, Hamza (ra), ir palīdzējis daudziem cilvēkiem, un joprojām palīdz.
Cilvēki, kas nāk no garu pasaules, ienāk mātes klēpī un no turienes piedzimst šajā pasaulē. Šeit viņi satiekas un sarunājas. Tāpat kā šajā pasaulē esošie cilvēki, arī viņi ar nāvi piedzimst otrā pusē un tur klīst. Tāpat kā mēs pavadām tos, kas dodas no šejienes uz otru pusi, tāpat arī tur ir tie, kas sagaida tos, kas dodas no šejienes. Cerams, ka mūs tur sagaidīs visi mūsu mīļie, sākot ar mūsu pravieti (s.a.v.). Tikai mums jābūt patiesiem Dieva kalpiem.
Tāpat kā mēs šeit sagaidām jaundzimušo bērnu, tā, cerams, mūs, kas dodamies uz otru pasauli, sagaidīs mūsu draugi. Šī ir nosacījums: ticība Dievam, paklausība Viņam un Viņa pravietim (s.a.v.) un mirt ar ticību.
Tas ir svētība cilvēkam vairākos aspektos. Pirmkārt, nāve ir atbrīvošana. Atbrīvošana no dzīves nastas, kas mums uzlikta uz pleciem. Tā ir zināma mērā brīvība, atvieglojums. Piemēram, kad mēs pienācīgi izpildām savu pienākumu, darbu, kas mums jāveic, vai ja rodas kāds šķērslis, kas mums to neļauj izdarīt, tad šis darbs vairs nav uz mūsu pleciem, un mēs atviegloti uzelpojam. Tāpat ir ar nāvi. Tā nāk negaidīti un neprognozējami, atbrīvojot mūs no dzīves nastas, kuru mēs vairs nespējam nest.
Šis fakts ir minēts hadītā: Garām gāja kāds mirušais. Viņš uz to paskatījās un teica: Sahābi jautāja. Pravietis (s.a.v.) paskaidroja:
Pasaules dzīve pēc savas būtības ir pilna grūtību, problēmu, bēdu un ciešanu. Dažreiz tā kļūst par cietumu, kas sāk cilvēku žņaugt. Dzīve kļūst neizturama. Bet, kad nāk nāve, tā noslauka visas šīs grūtības un bēdas. Sākas priecīga, plaša, bez ciešanām, bezgalīga, bez bēdām un raizēm pilna dzīve. Vai tad nav teikts hadītā? Jo ticīgais, pateicoties savai ticībai, nākotnē iegūs vēl lielākas svētības, un pasaules dzīve viņam šķitīs kā cietums. Savukārt neticīgais, tā kā nākotnē neatradīs pasaules labumus un svētības, šī pasaule viņam šķitīs kā paradīze, salīdzinot ar viņa nākotni.
Ar gadiem, kad cilvēks pārsniedz sešdesmit, septiņdesmit gadu slieksni, dzīve kļūst smagāka, dzīvot kļūst grūtāk. Dzirdēšana un redze pasliktinās; slimības un sāpes seko viena otrai. Visas šīs kaites cilvēku tuvina nāvei. Un vecais cilvēks zina, ka no šīm kaitēm viņš var atbrīvoties tikai ar nāvi. Viņš pilnībā tic un pieņem, ka nāve viņam ir svētība. Tas ir tik harmonisks skats, ka cilvēks uzreiz meklē savu vietu. Tātad, pasaules ciešanas, slimības, un pat tas, ka vecums nāk pirms nāves, nav bez iemesla. Šīs situācijas mūsos rada vēlmi doties uz pēcnāves pasauli un satikties ar draugiem. Kad smagā dzīves nasta un dzīves apstākļi liek mums sajust nāves svētību, mēs saprotam arī Visvarenā, kas valda pār visu Visumu, bezgalīgo žēlsirdību.
Bet, ja padomājam par pasauli, kas būs daudzkārt apdzīvotāka nekā šodien, un par to, ka mums būs jādzīvo kopā ar septiņām, septiņpadsmit… paaudzēm pirms mums, tad mums ir jāmīkstina mūsu naidīgā attieksme pret nemainīgo patiesību. Mūsu vectēvs, viņa vectēvs un neskaitāmi vectēvi un vecmāmiņas… Ja katrs no viņiem vaidētu savās bēdās un slimībās, cik smaga un neizturama būtu dzīve gan viņiem, gan mums, un cik ļoti mēs vēlētos nāvi. Jau tikai no šī viedokļa vien ir skaidrs, ka nāve ir liela svētība. Platons, runājot par nāvi, nemaz nebija netaisns savā spriedumā.
Pat ja tie būtu cieši un blīvi sakārtoti, tie neietilptu pasaulē. Kur nu vēl, kad tie ir izkaisīti un izmētāti? No tiem nepaliktu ne vietas, kur apmesties, ne ēkas, ne zemes, ko apstrādāt, ne vietas, kur pastaigāties. Tas ir uz īsu laiku. Kāds būs stāvoklis un situācija, kad paiet laiks? Tāds ir tas, kurš vēlas mūžīgo dzīvi un nevēlas mirt, un domā, ka tas ir iespējams. Šis pieņēmums un vēlme ir neziņas rezultāts. Kad nāve ir dievišķa dāvana, tā nav slikta lieta. Slikta lieta ir no tās baidīties. Tas, kurš baidās no nāves, nezina tās patieso seju.”
Starp nāvi un miegu pastāv ļoti liela līdzība. Tāpat kā miegs ir atpūta un žēlastība visiem, īpaši slimiem un ciešošiem, tā arī nāve, miega vecākā māsa, ir svētība un žēlastība tiem, kas cieš un domā par pašnāvību. Paralizēts un gultā guļošs cilvēks, kurš ir tik bezpalīdzīgs, ka nespēj parūpēties par savām vajadzībām, vai slimnieks, kurš nevar atrast savai slimībai ārstēšanu un zāles, tik ļoti ilgojas pēc nāves, ka viņa vienīgā vēlme ir pēc iespējas ātrāk saņemt šo nāves svētību. Tāds pats ir stāvoklis tiem, kas mēģina izdarīt pašnāvību. Ja šādam cilvēkam palīdzētu nāve, viņš izbēgtu no liela grēka un nesabojātu savu mūžīgo dzīvi.
Mēs iesakām jums izlasīt viņa grāmatas, kas izdotas Zafer Yayınları apgādā.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
