– Ja apgalvot, ka halal ir haram, ir zaimošana, kā tad var būt tā, ka starp dažādām islāma skolām pastāv tāda polarizācija kā halal/haram attiecībā uz jūras veltēm?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Daudzas lietas, kas vienā islāma mazhabā ir atļautas (halal), citā ir aizliegtas (haram).
Piemēram, saskaņā ar Šāfi’ī madhhabu laulība bez aizbildņa ir aizliegta, proti, šī darbība ir haram, savukārt saskaņā ar Hanafī madhhabu tas ir atļauts.
Piemēram, Hanafītu mazhabā ir grēks neizpildīt Vitr lūgšanu, bet Šafītu mazhabā – tā kā tā ir sunna – dažreiz tās neizpildīšana pat nav nosodāma.
Piemēram, šafītu skolā ir aizliegts, nav atļauts, ka vīrietis, kurš pieskāries sievietei, ar to pašu ablūciju lūgtu. Hanefītu skolā tas ir atļauts – bez jebkādas nepatikšanas.
Pievēršoties galvenajai tēmai,
Saskaņā ar Hanafi madhhabu, visu jūras/ūdens produktu, izņemot zivis, ēšana ir haram (aizliegta).
Pierādījumi:
“Jums ir aizliegts ēst gaļu no dzīvniekiem, kas ir miruši paši no sevis.”
(Al-Ma’idah, 5/3),
„Tie, kas seko tam neizglītotajam pravietim, kura īpašības ir aprakstītas viņu Torā un Evaņģēlijā, – tas pravietis, kas viņiem pavēl labo un aizliedz ļauno, kas viņiem atļauj labās un tīrās lietas un aizliedz netīrās lietas.”
(Al-A’raf, 7/157)
Šie ir attiecīgie panti. Pēc viņu domām, visi jūras dzīvnieki, izņemot zivis, ir pretīgi un nešķīsti. Viņu maitu nedrīkst ēst.
Trīs no četriem islāma sunnītu mazhabiem (izņemot Hanafi) uzskata, ka visi jūras veltes ir atļautas. To pamatojums ir šāds:
„Jūras veltes un jūras produkti jums ir atļauti.”
(Al-Ma’idah, 5/97),
“Jūras ūdens ir tīrs un attīrošs, un jūras veltes ir atļautas ēšanai.”
(Neylu’l-Evtar, 8/149)
„Dievs ir atļāvis Ādama dēliem ēst jūras veltes bez nokaušanas (t.i., tās ir atļauts ēst bez nokaušanas).”
(Neylu’l-Evtar, 8/150).
Attiecībā uz Cumhur ir arī citas autentiskas hadīsas.
(sk. V. Žajlī, el-Fikhul-Islāmī, 3/678-680).
Kādā hadīsā mūsu pravietis (lai viņš ir svētīts) ir teicis:
„Kas ir haram, tas ir skaidrs, un kas ir halal, tas ir skaidrs. Taču starp šiem abiem ir daudz tādu lietu, ko vairums cilvēku nezina.”
(Buhārī, Imāns, 39).
No šī hadīsa skaidri izriet, ka harām un halāl lietas ne vienmēr ir acīmredzamas. Tieši šīs nezināmās lietas ir ijtihāda (interpretācijas) priekšmets. Hadīsi, kas apgalvo, ka harām pārvērst par halāl vai halāl par harām ir kufr (neticība), attiecas uz lietām, kas Korānā un hadīsos ir skaidri noteiktas kā harām vai halāl. Piemēram, kā noraidīt obligāto lūgšanu (namaz).
Pat ja dažādos pantos un dažādos hadīsos ir minēti atšķirīgi noteikumi, tas nepieciešami liek šo jautājumu nodot ijtihadam (islāma tiesību zinātnē – juridisko lēmumu pieņemšana, pamatojoties uz islāma doktrīnu).
Tāpēc, tā kā dažādām konfesijām ir atšķirīgas interpretācijas un atšķirīgi spriedumi par to, kas ir atļauts un kas ir aizliegts, un šie spriedumi nav galīgi, šie mudžtahidi (islāma tiesību zinātnieki), pateicoties savām pūlēm, saņem lūgšanu balvu, nemaz nerunājot par to, ka neriskē ar kādu reliģisku pārkāpumu.
Atšķirības starp konfesijām galvenokārt attiecas uz teorētiskiem jautājumiem, kas nav obligāti un balstās uz ijtihadu (interpretāciju). Tas parasti izriet no atšķirīga Korāna un hadīšu izpratnes. Sunnīti, atsaucoties uz Korānu un hadīšiem, nav uzskatījuši par piemērotu nosaukt par neticīgajiem tos, kas pieļāvuši kļūdas, jo tie tomēr ir “ahl-i kıble” (tie, kas lūdzas pret Meku), un hadīšā ir norādījums neizslēgt no ticības “ahl-i kıble”.
(sk. Buhārī, Salāt, 28)
tie ir ņēmuši par pamatu.
Šīs atšķirības rodas dažādu iemeslu dēļ. Korānā ir panti, kas pauž spriedumu.
(kurus sauc par nass)
Izpratne var būt atšķirīga katram. Jo, kā tas ir izklāstīts fiqh metodoloģijā, tekstiem ir daudz aspektu:
Slēpts, vispārīgs, skaidrs, metaforisks, pārnestā nozīmē, burtisks, absolūts-nosacīts, īpašs-vispārējs
piemēram. Tāpēc arī dažādu mudžtahidu izpratne par vienu un to pašu tekstu var atšķirties. Turklāt, hadīsiem ir dažādi veidi un kategorijas.
Mutavātir, mašhūr, habar-i vāhid, mursal, muttasıl, munkatı`
piemēram. Arī par šo hadīsu izmantošanu kā pierādījumu ir bijušas atšķirīgas viedokļu izpausmes starp mudžtehīdiem. Tā rezultātā ir radušies dažādi viedokļi. Piemēram, hanefīti ir ļoti rūpīgi attiecībā uz hadīsiem. Viņi pievērš uzmanību vāhida ziņojumiem…
(Hadīss, ko ir izstāstījis tikai viens no pravieša pavadoņiem)
Viņi to nepieņem kā pierādījumu. Šāfiīti pieņem vienīgo ziņu (habar-i vāhid) un dod tai priekšroku attiecībā pret analogiju (Kijās). Hanefīti pieņem mursel hadīsu, bet šāfiīti to nepieņem. Šādas atšķirības pierādījumos un to pieņemšanas veidos ir novedušas pie tā, ka mudžtahidi ir pieņēmuši atšķirīgus lēmumus par vienu un to pašu jautājumu. Arī attiecīgās vietas paražas un tradīcijas ir ietekmējušas mudžtahidu veiktos ijtihādus.
„Ja tiesnesis savā spriedumā ir pareizs, viņš iegūst divus labus darbus, bet ja kļūdās, tad vienu.”
(Ibn Madže, Ahkam, 3)
Šis hadīss, kura nozīme ir […], izskaidro šo jautājumu.
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
– Sekšu lieta – Pirmā daļa.
– Sekšu lieta – Otrā daļa.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
