– Kā mums jāatbild tiem, kas uzskata, ka attālināšanās no reliģijas, atvērtība ir modernitāte, bet reliģiozitāte un noslēgtība ir atpalicība?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Atbilde 1:
Galvenais jautājums ir par vērtību, ko kaut kas izsaka savā būtībā un patiesībā. Tāpēc, ja reakcionārisms ir labs, bet modernisms ir slikts, tad būt reakcionāram ir prāta prasība. Ja patiesība ir pretēja, tad arī vērtējumam jābūt pretējam.
Jo tas, vai kāda lieta ir laba vai slikta, nav atkarīgs no tā, kādu nosaukumu tai cilvēki piešķir vai kādu vārdu tai pielipina.
Tātad, ir nepieciešams apskatīt šos divus jēdzienus.
Modernisms
Ja šajā laikmetā alkohola lietošana, laulības pārkāpšana un sievietes izmantošana kā reklāmas materiāls jebkādiem nicināmiem priekšmetiem ir norma, tad šādas izpratnes atbalstīšana sāpina katru sirdsapziņas īpašnieku.
Savukārt, ja
reakcionārisms
Atgriezties pie laika, kad islāms bija vispilnīgākais un tīrākais, un dzīvot saskaņā ar tā sākotnējo būtību, ir tāda atgriešanās pie pagātnes, kas var novest pie progresa, kas aizvedīs uz paradīzi.
Ja ar modernitāti saprotam racionālu, zinātnisku, tehnoloģisku un administratīvu sasniegumu izplatīšanu, tad tam, vai sievietei ir galva atsegta vai nē, nav nekādas nozīmes.
Taip pat nepamirškime, kad ne viskas, kas sena, yra blogai, ir ne viskas, kas nauja, yra gerai.
Mentalitāte, kas sievieti redz kā māti, kas novieto paradīzi pie viņas kājām, kas sargā viņu no ļaunām acīm, lai netiktu apdraudēts viņas cienījamais stāvoklis, patiesībā nekad nenoveco.
Savukārt, jaunizveidots uzskats, kas izmanto sievieti kā velosipēda un košļājamās gumijas reklāmu, vienmēr ir nolemts novecošanai.
Patiesībā šajā jautājumā mēraukla, ko pieņem mūsdienu cilvēks, ir Eiropas civilizācija. Pastāv uzskats, ka Eiropas mentalitāte, kas apmierina iegribas, kaislības un vēlmes, tiek uzskatīta par modernitāti un šī mēraukla tiek uzskatīta par sava veida cilvēcības kodu.
Savukārt, viņš uzskatīja, ka islāma civilizācija neatbilst viņa paša iegribām un vēlmēm, tāpēc viņš to
ATPALIKTĪBA
Ir arī diezgan neapdomīga musulmaņu grupa, kas vēlas nosodīt visu ar “modernitātes” zīmogu. Viņi neinteresējas par tehniku un tehnoloģijām, kas, viņuprāt, nāk no Eiropas civilizācijas un ir noderīgas cilvēcei. Jo tas prasa pūles. Un turklāt tas pārāk neatbilst viņu iegribām. Savukārt, visu, kas ir zemas kvalitātes, zemiska un garīgi degradējoša, viņi reklamē, piešķirot tam “modernitātes” zīmogu.
Rezumējot;
Tas, ka Dievs radījis dzīvniekus ar dabīgu kažoku, bet cilvēkus – tādus, kam nepieciešams apģērbs, ir skaidra norāde uz to, ka apģērba valkāšana ir nepieciešama kā zemes valdnieka pienākums, lai cilvēki būtu pasargāti no aukstuma un karstuma, un ka tas ir valdnieka cienīgs statuss. Tas ir arī norādījums uz to, ka, atšķirībā no dzīvniekiem, cilvēkiem ir nepieciešams apģērbs, lai tie varētu ieņemt savu vietu kā civilizētas būtnes.
Interesanti, ka vīrieši visā civilizētajā pasaulē ģērbjas noteiktā veidā un uzskata to par goda zīmi. Kas attiecas uz sievietēm, tad viņas tiek mudinātas uz atklātību un izlaidību, un ar pieeju, kas grauj sievietes nopietnību un iznīcina šīs lielās mātes atmiņas, lai apmierinātu dažu zemisku vīriešu skatienu.
MODERNUMS – MŪSDIENĪGUMS – CIVILIZĀCIJA
tādējādi maldinot sievietes ar viltus tituliem un vedot tās uz nepareizu ceļu, kas ir pretrunā ar dabu.
Daudzās pasaules valstīs sievietēm šodien pieņemtais atklātais un bezkaunīgais stāvoklis, ja tas attiektos uz vīrieti, vīrieši to nekad nepieņemtu un uzskatītu to par necilvēcīgu stāvokli.
Noslēgumā,
Atklātā izlaidība ir īsta regresija, jo tā ir atgriešanās pie pirmsislāma pagāniskās ērās.
Hidžabs
tā ir patiesa progresivitāte, jo tā sniedzas līdz pat Zelta laikmetam, kas tiek uzskatīts par islāma civilizācijas virsotni un patieso nākotni.
Mūsuprāt, lai saprastu, cik dabiska un skaista ir sieviešu ģērbšanās, kas atbilst islāma principiem, un cik pretdabiska un slikta ir atklāta ģērbšanās, pietiek rūpīgi izlasīt Bediuzzamana kunga traktātu par sieviešu ģērbšanās principiem.
Atbilde 2:
Katrai reliģijai ir sava unikāla civilizācija un atšķirīgas īpašības, kas to atšķir no citām. Taču ar šīm īpašībām tā saglabā savu eksistenci starp citām reliģijām. Sabiedrības, īpaši tās attiecībās ar citām tautām, identitātes elementi un piederība kļūst skaidri redzami. Islāms sniedz musulmanim vispilnīgāko identitāti un piederību. Tāpēc nav iespējams izņemt islāma elementu no musulmaņa identitātes un piederības un definēt to, neiesaistot reliģiju. Tas ir pretrunā gan ar lietu dabu, gan ar reliģijas norādījumiem. Tas ir pretrunā ar lietu dabu, jo musulmanis savu īpašību, savu eksistenci iegūst no islāma. Nav iespējams, lai indivīds būtu gan musulmanis, gan tiktu definēts bez islāma, lai sabiedrība būtu gan musulmane, gan meklētu identitāti un piederību, izslēdzot islāmu; tas ir neiespējami un pretrunā ar eksistences nosacījumiem.
Kā pravietis Muhameds (miers viņam) mācīja jaunpievērstajiem musulmaņiem, kas viņiem jādara.
(Abdurrezzak, Musannef X, 317, 318; Ebû Dâvûd, Tahâret 129)
Un tas, ka tajā ir iekļauti arī formas aspekti, parāda, ka islāmam ir jābūt atšķirīgam visos aspektos.
Tāpat kā islāms piešķir nozīmi identitātes iegūšanai, tas piešķir nozīmi arī identitātes saglabāšanai.
“Kādu tautu tu atgādini, tāds tu esi.”
(Ahmad ibn Hanbal II, 50; Abu Dawud, Libas 4)
„Kas ir citāds nekā mēs, tas nav no mums. Neesiet līdzīgi jūdiem un kristiešiem.”
(Tirmizī, Isti’zān 7)
Hadīsi norāda, ka identitāte ir jāaizsargā.
Imitācija ir asimilācija. Tāpēc atdarināt citu reliģiju pārstāvjus kaitē paša reliģijai. Sabiedrība, kas iekrīt imitācijas krīzē, zaudē savu identitāti un kļūst par daļu no tās grupas, kuru tā atdarina. Citu ieradumu un dzīvesveida atdarināšana pakāpeniski noved pie nepieciešamības pieņemt arī viņu skatījumu uz lietām. Ārējā izskata atdarināšana pakāpeniski noved pie tā, ka tiek pieņemts arī atbilstošais ideoloģiskais noskaņojums.
Pravieša Muhameda (s.a.v.) paziņojums, ka līdzība ar “Ehl-i Kitab” (grāmatu tautām) sāksies pamazām un vēlāk pieaugs, norāda, ka imitācija nepaliks vienā vietā, bet pieaugs no mazā uz lielo un tai nebūs robežu.
„Patiesi, jūs sekosiet to tautu ceļiem, kas bija pirms jums, soli pa solim, pēdu pa pēdu, un pat ja viņi ieietu šaurā, mazā caurumā, jūs sekotu viņiem tajā.”
(Ahmads ibn Hanbels II, 325; Buhārī, I’tisām 14)
Šīs jūtības pret svešām kultūrām pamatotību un nozīmīgumu vēl vairāk izjūt mūsdienu musulmaņi, kas atrodas kultūras imperiālisma un modes postošās ietekmes ēnā. Dažās aprindās uzskats, ka atkāpšanās no islāma un atklāta ģērbšanās ir sinonīms modernitātei, ir kļuvis par viltīgu plānu, kura mērķis ir attālināt musulmaņus no viņu pašu identitātes. Daži musulmaņi, to neapzinoties, ir kļuvuši par šī viltīgā plāna runātājiem. Šī imitācija diemžēl parāda mums, cik postoša ir dzīve, kas ir tālu no Korāna un Sunnas, gan indivīdam, gan sabiedrībai.
Valstis, kas kādreiz, sekojot modernismam, strauji atvērās, piemēram, Amerika, tagad meklē risinājumus, kā ievērot pieticību. Amerikāņi kādreiz neierobežoja kailumu, pat izveidojot nūdistu nometnes. Tad viņi saprata, ka kailums nes nelaimi un tam nav nekādas jēgas.
Dienu no dienas pieaug to bērnu skaits, kuriem nav tēva;
Tagad viņi ir sākuši cīņu pret nepiedienību.
Cik daudz vēl reliģiskā, morālā un kultūras sabrukuma ir nepieciešams, lai musulmaņi pamostos?
(skat.
Dr. Aynur Uraler, (Šķēršļi, kas kavē pakļaušanos sunnetam)
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
– Kādas ir atšķirības un līdzības starp sociālo vidi, kurā piedzima mūsu pravietis, un sociālo vidi, kurā dzīvojam mēs?
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
