Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Pievērsīsimies apgraizīšanas definīcijai.
Mēs saucam par sunnu visu, ko ir darījis, runājis un kā ir uzvedies mūsu pravietis (savallallahu aleyhi ve sellem).
Tātad, visu, ko viņš savā dzīvē darījis, varam saukt par sunnetu. Savukārt vārds “sunnet” fiqh grāmatās biežāk nozīmē…
“Ja izdarīsim, būs labi, ja neizdarīsim, nebūs grēka.”
tas nozīmē.
Piemēram, ēst ar labo roku, tīrīt zobus, neēst stāvot. Taču, ja mēs ņemam vārdu “sunna” plašākā nozīmē, tad tas ietver visu, ko darījis mūsu pravietis (s.a.v.). Šādā gadījumā Allāha vēlmes un aizliegumi arī ietilpst sunnā. Piemēram, vai mūsu pravietis (s.a.v.) lūdzās? Jā; tātad lūgties arī ir sunna.
Tādā gadījumā sunnetu būs nepieciešams sadalīt pa daļām.
Obligātie nosacījumi:
Tas ir viss, ko Dievs noteikti vēlas, lai mēs darītu vai no kā atturētos. Pravietis (s.a.v.) ir tas, kurš vislabāk ievēroja un rādīja piemēru Dieva pavēlēm un aizliegumiem. Mēs, sekojot viņam, sasniedzam visaugstāko pakāpi paklausības Pravietim (s.a.v.). Piemēram, lūgties, gavēt, neizdarīt laulības pārkāpumu, neēst aizliegtās lietas.
Obligātie elementi:
Mūsu reliģijas obligātie rituāli. Piemēram, nakts lūgšanu ir obligāti jāizpilda trīs reizes.
Tie, kas ir veltīgi:
Tie ir tie darbi, ko mēs darām ārpus obligātajām un ieteicamajām darbībām, veicot lūgšanas. Piemēram, lasīt noteiktas Korāna suras lūgšanas laikā ir obligāti, bet lasīt “Subhaneke” lūgšanu ir papildus, neobligāts darbs.
Tie, kas ievēro pieklājību:
To mēs saucam par adabu (labām manierēm). Ja mēs sekojam mūsu pravieša (s.a.v.) piemēram, ēdot, guļot, ieejot un izejot no mošejas, tualetes utt., ikdienas darbus darot, tad mēs šos darbus darām saskaņā ar adabu.
Tātad, sunnu var iedalīt obligātajā (farz), ieteicamajā (vacip), papildus (nafile) un pieklājības (adap) kategorijās. Visaugstākā un vislabākā sunna ir šajā secībā. To var iedomāties kā cilvēka ķermeni. Cilvēkam ir nepieciešami orgāni, lai dzīvotu. Smadzenes, sirds, galva utt…
Lūk, kāpēc mums jātic, ka mūsu dvēsele ir kā smadzenes, kā sirds. Mūsu ķermenim ir acis, ausis, rokas, kājas un citi maņu orgāni. Obligātie rituāli ir līdzīgi. Tie ir kā acis, ausis, rokas un kājas mūsu dvēselei. Tas, kurš nepilda obligātos rituālus, ir nepilnīgs, kā cilvēks bez rokām, kājām, acīm un ausīm. Mūsu ķermenim ir arī tādas skaistuma un rotājuma detaļas kā pirksti, uzacis, mati. Mēs varētu dzīvot arī bez tiem. Bet, ja tie ir, mēs esam pilnīgāki. Tāpat arī sunnas, nafila un adab daļas ir kā rotājums un skaistums mūsu dvēselei. Ja mēs tos pildām, mēs saņemam lielu atalgojumu, bet ja nepildām, tad nav grēka. Tāpat kā cilvēks nesacīs, ka viņam nav vajadzīgi mati vai uzacis, tāpat arī nevajadzētu apgalvot, ka mums nav jāpilda sunnas.
Rezumējot,
Obligātie un ieteicamie rituāli ir tie, kas noteikti jāizpilda. Ja izpildām papildu un ieteicamos rituālus, tad saņemam daudz svētības. Ja jautā par aizliegtajām lietām, tad mums jāaizsargā sava dvēsele no tām, tāpat kā mēs aizsargājam savu ķermeni no nāvējošām lietām, piemēram, AIDS, indēm un uguns.
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
–
Vai varētu paskaidrot, kāda ir apgraizīšanas nozīme?
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
