– Es gribu jums pastāstīt par kādu jautājumu, kas man ļoti mulsina prātu un pat izraisa galvassāpes. Jautājums ir šāds:
– Vai mēs varam paskaidrot jēdzienus “eksistence” un “neeksistence”?
– Piemēram: kad mēs sakām “Dievs ir”, ko mēs ar to īsti domājam, kas ir šis “ir”?
– Īsumā, vai var definēt jēdzienus “ir” un “nav”?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Ir
un
nav
jēdzienus
relatīvs
mēs to izmantojam kā.
Saistībā ar jebkuru objektu
ir
kad mēs lietojam jēdzienu, tas ir tas objekts
kategoriska kvalitāte attiecībā uz laiku un telpu
ir spēkā. Tas ir
eksistēt
mēs sakām.
Savukārt, kad mēs lietojam jēdzienu eksistence, kas ir neatkarīga no objektiem, tad
“eksistence”
mēs nonākam pie jēdziena. Tas ir viss eksistenci aptverošs
absolūtā un substanciālā nozīme
izsaka.
Bet šī absolūtā patiesība ir mūsu.
no pilnības, kas ir mūsu prāta spēju robežās
tas ir viss.
Trūkums
ja termins “eksistē” tiek lietots attiecībā uz kādu objektu, tad šis objekts
nav atrodas kādā konkrētā situāciju kategorijā laikā un telpā
tas nozīmē.
Tātad
iznīkt
tajā pašā laikā iekšā
slepena eksistence
jo, ja pastāvētu absolūta neesamība, mēs pat nevarētu lietot jēdzienu “neesamība”.
Lai domātu par jēdzienu “tukšums”, kas ir neatkarīgs no objektiem, tas nozīmē domāt par jēdzienu “eksistence”, jo ir par ko domāt.
Tātad, eksistence ir absolūta, bet eksistēšana un neeksistēšana ir relatīvas. Īsumā:
Tā kā nav nekā, kas nebūtu, tad var teikt, ka viss ir.
Tas attiecas uz mūsu pasauli.
trūkums
un
eksistence
vienlīdzībai
iespējamā esamība
mēs sakām.
Savukārt absolūtās neesamības eksistencei
neiespējamais eksistēt
tātad
neiespējami
mēs sakām. Dieva esamība ir zināma caur Viņa radīto lietu eksistenci.
nepieciešamā eksistence
tātad
ir obligāta prasība.
Jo trūkums un
Jābūt kādam spēkam ārpus tām, kas dod priekšroku tādu entītiju eksistencei, kurām ir vienādas īpašības.
Tā kā visu radījis Visaugstākais Dievs, tad Viņš pats ir savas eksistences avots. Tāpēc
eksistējošs pats par sevi, neatkarīgi no radītajām būtnēm
tiek lietots termins.
Neatkarīgi no aktīviem.
Visvarenais Dievs
Viņa paša būtībai piemītošā īpašība ir zināma tikai viņam pašam. Savukārt šīs nezināmības zināmība ir
“viņš”
apzīmējums norāda.
Viņš
Tas apzīmē īpašu eksistenci, kas balstās uz dievišķo būtību, neatkarīgi no tā, vai tā ir radīta vai ne.
Būtība, kas pastāv pati par sevi, ir stāvoklis, par kura eksistenci mēs spriežam, bet kura kvalitāti mēs nekad nevarēsim zināt.
Īsāk sakot, kad mēs sakām, ka Dievs pastāv, pamatojoties uz radīto pasauli…
vacibü’l-vücut, kas nozīmē obligāti eksistējošs.
tātad mēs sakām. Neatkarīgi no radītajām būtnēm.
Dievišķajai būtībai pieder arī “hüve”.
mēs sakām.
Patiesībā, Īhlās sūra šo situāciju skaisti atklāj:
„Saki: Viņš ir Dievs, Viņš ir viens un vienīgs. Viss pastāvošais ir atkarīgs no Viņa, bet Viņš nav atkarīgs no neviena. Viņa esamība nav samazinājusies vai palielinājusies par kādu daļu, neskatoties uz visu radīto. Un nekas, ko vien varat iedomāties, nav Viņam līdzīgs.”
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
