1. Kuri no senajiem zinātniekiem ir izdarījuši atšķirību starp konkrētu un absolūtu atkrišanu no ticības?
2. Par kādiem jautājumiem jūs sniedzat pierādījumus no saviem darbiem?
3. Viņi apgalvo, ka salafisti neatšķīra absolūto un konkrēto atkritību no ticības, un kā pierādījumu min šādus stāstījumus. Vai tas ir pareizi?
Sultāna sūtnim Ahmeds jautāja: “Ko tu saki par Allāha zināšanām?” Sūtnis atbildēja: “Tās ir radītas.” Ahmeds teica: “Ak, neticīgais, tu esi iekritis neziņā.” (Siret al Imam Ahmed bin Hanbel 1/52. lpp.)
– Pie Malika atnāca kāds vīrs. Viņš teica: “Ir kāds, kas apgalvo, ka Korāns ir radīts.” Maliks atbildēja: “Viņš ir neticīgais, viņš ir bezdievs, nogaliniet viņu.” (Lalekai, Serhi Usul; 412)
– Ebu Bekiram b. Ayyasam tika jautāts par Ibn Alijenu, kurš teicis, ka Korāns ir radīts. Viņš atbildēja: “Kas saka, ka Korāns ir radīts, tas pie mums ir neticīgais, bezdievīgais, Dieva ienaidnieks.” (Acurri, Seria:163)
– Kad kādam vīram, kurš jautāja Malikam par Ibn Ayyasu, tika uzdots jautājums, viņš atbildēja: “Viņš ir neticīgais, un tas, kurš saka, ka es viņu neuzskatu par neticīgo, arī ir neticīgais.” (Lalekai; 412)
– Es dzirdēju no Muhammada b. Sāliha b. Hāni, kurš teica: Es dzirdēju no Abū Bakra Muhammada b. Ishāka b. Huzeymas, kurš teica: „Kas neatzīst, ka Allāhs ir uzkāpis uz Sava Troņa, kas atrodas virs septiņām debesīm, tas ir neticīgais. Viņš tiek aicināts uz atgriešanos, ja viņš atgriežas, tad labi, bet ja nē, tad viņam jānogriež galva.” (Hakim en Nisaburi, Marifetu Ulumu’l Hadis; 1/84 lpp. Daru’l Kutubu’l Ilmiyye Bsk)
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Atbilde 1:
Viss, kas atšķir absolūto atkāpšanos no ticības no konkrētās atkāpšanās no ticības.
-priekštecis vai pēctecis-
Nav iespējams nosaukt islāma zinātnieku vārdus.
– Jēdzieni “absolūtais takfīrs” un “konkrētais takfīrs”,
tas ir saistīts ar to, vai zaimošana ir absolūta vai konkrēta.
Pilnīga zaimošana
Tas balstās uz tāda atribūta īstenošanos, kas islāma literatūrā tiek uzskatīts par kufr (neticību). Tas ir vērtējums, kas attiecas uz pašu kufr būtību. Piemēram, tumšs laika periods, kas iestājas pēc saules rieta…
“nakts”
kā jau tika minēts, arī ticības tumšajai pusei, kas sabrūk, kad noriet ticības saule.
“lamuvārds”
tiek saukts.
Konkrēts lāsts
ir zaimošana, kas izpaužas kā doma, vārds vai rīcība attiecībā uz konkrētām personām. Līdz ar to, nosaukt par zaimošanu kaut ko tādu, ko islāms nepārprotami uzskata par zaimošanu,
absolūts atkāpšanās no ticības
vai
vispārēja atkāpšanās no ticības
tiek saukts.
Apgalvot, ka lūgšana nav obligāta, ka alkohols un procenti nav aizliegti.
-šajā ziņā-
tas ir lamuvārds, un pat teikt, ka šis vārds ir lamuvārds, ir lamuvārds.
“absolūtais atkāpšanās no ticības”
jo šeit runa nav par konkrētu personu, bet gan par vispārēju principu:
„Kas apgalvo, ka lūgšana nav obligāta vai ka alkohols nav aizliegts, tas ir bezdievs.”
tas nozīmē, ka tas apzīmē nevis konkrētas personas, bet pašu bezdievību. Savukārt,
“Tas un tas cilvēks ir neticīgais, jo viņš apgalvo, ka lūgšana nav obligāta.”
Tas nozīmē, ka tas ietilpst konkrētas personas atkāpšanās no ticības kategorijā.
– Šī atšķirība starp šiem diviem kufr (neticības veidiem) ir fakts, ko visa umma (islāma kopiena) ir pieņēmusi kopš laikiem, kad dzīvoja Sahaba (Muhameda sekotāji).
Patiesībā, islāma zinātnieki jau sen ir nosaukuši dažas īpašības par kufr (neticību), taču viņi nav pasludinājuši par neticīgajiem visus, kam piemīt šīs īpašības. Kā minēts visās fiqh (islāma jurisprudences) grāmatās,
“karibu’l-ahd”
Viņi nav pasludinājuši par neticīgajiem tos, kas nesen pieņēmuši islāmu, pat ja tie noliedz kādus obligātos rituālus vai uzskata par atļautiem kādus aizliegtus darbus. Piemēram, pravieša biedri (sahābas) šī iemesla dēļ nav pasludinājuši par neticīgo Kudāmu ibn Mazūnu.
(skat. Ibn Tejmije, Mecmuu’l-Fetava, 7/610)
– Šeit ir šāds noteikums:
Ne katrs, kas izrāda kādu no neticības pazīmēm, ir neticīgais. Ne katrs, kas rīkojas nepareizi, ir ļaunprātis. Ne katrs, kam piemīt kāda no maldu pazīmēm, ir maldu piekritējs.
(sk. Mecmu, 12/180).
Jo šajā gadījumā ir svarīgs šī zaimojošā vārda vai darbības cēlonis. Ja cēlonis ir neziņa vai kāds cits iemesls, tad par to netiek izsludināts kafirs.
Atbilde 2:
Viens no zinātniekiem, kas norādīja uz atšķirību starp šiem diviem takfīra veidiem, ir Ibn Hazm.
(el-Muhalla, 13/151)
un tas ir Ibn Kudame.
(el-Muğni, 2/329)
– Lai gan tas attiecas uz furuātu, šī Ibn Kudāmas sniegtā informācija ir piemērs arī mūsu tēmai:
“Saskaņā ar visiem zinātniekiem, īpaši ar Hz. Ömeru, Hz. Osmanu un Hz. Ali, ja laulības pārkāpējs ir jauns musulmanis vai kāds, kas dzīvo (no zināšanām tālu) beduīnu/lauku apvidū, tad…”
“Es nezinu, ka laulības pārkāpšana ir aizliegta.”
Ja viņš tā apgalvo, viņa apgalvojums tiek pieņemts un sods par laulības pārkāpumu netiek piemērots.”
(Ibn Kudāma al-Hanbalī, al-Mughnī, 9/58)
– Šafītu zinātnieks Imams Maverdi sniedz šādu informāciju:
“Ja kāda persona savu zekātam pakļauto īpašumu saņem no valsts
(lai izvairītos no zekāta maksāšanas)
ja slēpj, tad jāpārbauda, ja
“Viņš teica, ka ir pieņēmis islāmu un nezinājis, ka to ir grēks slēpt.”
ja viņš apgalvo un to pierāda, viņa vārdi tiek pieņemti un viņam netiek piemērots nekāds sods…”
(sk. Maverdi, el-Havi, 3/134)
– Jāpiebilst, ka šo atšķirību ir ievērojuši un izdalījuši visi islāma zinātnieki.
Visās četrās islāma juridiskajās mokyklose.
-pat ja viņi neizmanto terminu “absolūts/noteikts”-
Ir iespējams atrast izteikumus, kas liecina, ka viņi ir sapratuši atšķirību starp absolūtu atkrišanu no ticības un atkrišanu no ticības konkrētajā gadījumā.
Atbilde 3:
Mūsuprāt, šie priekšgājēju zinātnieku izteikumi nenorāda uz to, ka viņi neatšķīra absolūtu un konkrētu neticību vai atkritību no ticības. Gluži pretēji, viņu…
-kā šajos piemēros-
Tas liecina, ka dažās vietās absolūtais takfir (ticību noliedzošs spriedums) un konkrētais takfir (spriedums par konkrēta cilvēka ticības noliegšanu) pārklājas un saplūst.
To varētu paskaidrot šādi:
Kā jau tika paskaidrots iepriekš,
absolūta atkāpšanās no ticības
Saskaņā ar islāma ticību, paziņot, ka kāda darbība vai izteikums, kas ir zaimojošs, ir zaimojošs vispār, nozīmē, ka šīs darbības izdarīšana vai šī izteikuma izteikšana ir zaimošana.
Konkrēta persona pasludināta par neticīgu.
ir konkrētas personas pasludināšana par neticīgu, ja tā ir izdarījusi vai teikusi kaut ko, kas saskaņā ar islāma ticību ir neticība. Tomēr, lai abi šie pasludinājumi par neticību būtu pareizi, minētajai NETICĪBAS īpašībai ir jābūt skaidrai neticībai saskaņā ar islāma ticību, kā teikts hadītā.
“Küfr-ü Bevah” (skaidrs un nepārprotams bezdievīgums, kas nav pakļauts interpretācijai)
Tā tam jābūt. Ja to var interpretēt, tad, tā kā tas nav skaidrs un nepārprotams zaimošanas gadījums, par to nevar runāt ne kā par absolūtu, ne kā par konkrētu atkrišanu no ticības.
– Dažreiz kāda darbība vai vārds var atbilst absolūtas atkāpšanās no ticības (tekfir-i mutlak) nosacījumiem, bet neatbilst konkrētas atkāpšanās no ticības (tekfir-i muayyen) nosacījumiem. Ņemot vērā šo faktu, var teikt, ka;
„Katrs konkrēts atsevišķs apvainojums, kas atbilst saviem nosacījumiem, vienlaikus ir arī vispārējs apvainojums. Taču ne katrs vispārējs apvainojums ir konkrēts atsevišķs apvainojums.”
Piemēram,
“procenti nav haram” (procenti nav aizliegti)
to teikt ir zaimošana, un
absolūts atkāpšanās no ticības
pievēršas šai tēmai. Taču nevar nosodīt ikvienu, kas šo vārdu izsaka. Jo kāds, kas nesen pieņēmis islāmu vai dzīvo tālu no vietām, kur māca islāmu, to var izteikt…
“nezina”
to, ka viņš to pasaka, var mīkstināt spriedumu par viņu.
– Tomēr, dažreiz abi šie veidi var pastāvēt vienlaicīgi.
Šeit runa ir par jautājumiem, kuros imams Ahmads, imams Maliks un citi zinātnieki ir izsludinājuši konkrētas personas par neticīgām, jo uzskatījuši, ka ir izpildīti abi nosacījumi, lai kādu pasludinātu par neticīgu.
Piemēram, saskaņā ar Imama Ahmeda (vai sunnītu zinātnieku) viedokli.
“Korāns ir radīts.”
Šis vārds ir zaimošana. Tie, kas to neatlaidīgi atkārto, kļūst par neticīgajiem, jo ir izteikuši vārdu, kas skaidri un nepārprotami ved pie neticības. Tātad šeit ir izpildīti gan absolūtās, gan konkrētās neticības nosacījumi. Pretējā gadījumā nav iespējams, ka šie dižie imāmi nebūtu ievērojuši piesardzību jautājumā par konkrēto neticību, ko islāms rūpīgi uzsver un aizliedz tās nejaušu piemērošanu, un tādējādi neizšķirtu starp diviem neticības veidiem.
Nevar iedomāties, ka viņi nepievērstu uzmanību tam, kas ir teikts šajā autentiskajā hadīsā, kuras tulkojumu mēs sniegsim.
Šajā svētajā hadīsā, kuru ir paziņojis Ubade b. Samit,
“konkrēta persona pasludināta par bezdievi”
Mums ir pavēlēts būt ļoti uzmanīgiem šajā jautājumā.
“…Viņā ir spēks pretī varas turētājam, no Dieva.”
(Korānā un Sunnā)
skaidra bezatteisnojuma zaimošana, kas izriet no pieejamiem pierādījumiem
(kufr-u bevah)
mēs zvērējām, ka neiesaistīsimies cīņā par varu, ja vien tas nebūs absolūti nepieciešams.”
(Buhārī, Fiten, 2; Muslim, Imāre, 42)
Hadīthā minētais
“atklāta bezdievība”
Islāma tikėjime tai laikoma neatleidojamu, neapšaubāmu küfr (netikėjimu).
Tātad, ir arī tāds kufrs, kas pieļauj interpretāciju. Un ar šādu kufrs nav iespējams izsludināt kādu par neticīgu.
– Bediuzzaman Said Nursi šo jautājumu ir apkopojis šādi:
“Ir daži panti un hadīsi, kas…”
Ir tādi, kas ir absolūti, kas ir uzskatīti par universāliem. Ir tādi, kas ir īslaicīgi, bet ir uzskatīti par mūžīgiem. Ir tādi, kas ir ierobežoti, bet ir uzskatīti par vispārējiem.
“Piemēram:
Viņš teica, ka šis vārds ir zaimošana. Tas nozīmē, ka šis apzīmējums nav cēlies no ticības.
Tas apzīmējums ir bezdievīgs.
Ar cieņu.
viņš izteica zaimus / viņš zaimoja
tiek teikts. Bet, tā kā viņiem piemīt citas nevainojamas īpašības, kas izriet no ticības un ir saistītas ar ticības izpausmēm,
Viņu nevar saukt par neticīgo.
Tomēr, ir jābūt pilnīgi skaidram, ka šis apzīmējums izriet no zaimošanas. Jo tas var izrietēt arī no cita iemesla.„Īpašības nozīmēšanā ir šaubas (šekk). Ticības esamībā ir pārliecība (jakīn). Šaubas neiznīcina pārliecības spēku.”
Tekfire
(nosaukt kādu par neticīgo)
Lai tie, kas ātri apņemas, padomā!
(sk. Sünuhat-Tuluat-İşarat, lpp. 16-17)
Tātad, ticīgajā var būt īpašības, kas neizriet no viņa ticības, bet gan no nezināšanas, vieglprātības vai kāda cita avota. Šīs īpašības…
“neticīgajam”
Tā tiek dēvēts. Šim ticīgajam ir arī daudzas nevainīgas īpašības, kas izriet no viņa ticības. Šīs īpašības ir šķērslis, lai mēs viņu sauktu par neticīgo. Ja no viņa mutes izskanējis kāds vārds, kas liecina par neticību, vai ja šis ticīgais ir izdarījis kādas darbības, kas nav saistītas ar ticību un ir raksturīgas tikai neticīgajiem, tad, ņemot vērā šo mēru, var teikt, ka tās izriet no neticības, proti, ka šis cilvēks to darījis ar neticības nolūku,
Mēs nevaram viņu pasludināt par neticīgu, ja vien mēs neesam pilnīgi pārliecināti, ka viņš to dara ar nolūku noliegt islāmu; mēs nevaram viņu saukt par neticīgu.
“Īpašības vārda nozīmē ir ietverts tēls.”
Šis teikums neļauj mums izdarīt galīgu spriedumu. Citiem vārdiem sakot, ir apšaubāms, vai viņa darbi, vārdi un amats ir pierādījums tam, ka viņš ir neticīgais. Mēs nevaram ar pārliecību apgalvot, ka viņš to darījis ar nolūku izrādīt necieņu pret ticību. Bet mēs zinām, ka viņš pats sevi uzskata par ticīgo. Ja mēs viņam pajautātu,
“Es esmu ticīgais, esmu musulmanis.”
tā teiks.
Tātad, ticībā ir pārliecība, drošība, noteiktība. Bet neticībā ir šaubas, minējumi, pieņēmumi. Mēs…
Mēs nevaram atcelt pārliecību ar šaubām un nevaram saukt šo cilvēku par neticīgo.
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
– JAUTĀJUMS PAR TĀKFĪRU.
– Vai tas, kurš izsaka zaimojošus vārdus, kļūst par neticīgo? Kāds…
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
