Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Daži no pantiem, kas mudina un pavēl uz džihādu, ir šādi:
1.
“Vai jūs uzskatāt, ka ūdens dalīšana svētceļniekiem un Svētās mošejas (Kaabas) uzturēšana ir tas pats, kas ticība Dievam un pēcnāves dzīvei un cīņa Dieva ceļā? Tie nav vienādi Dieva priekšā.”
(At-Tawbah, 9/19)
Lai gan svētceļnieku apgādāšana ar ūdeni un Kaabas, kas ir svētākā vieta uz zemes, remonts ir labas un nopelniem bagātas lietas, tās nekad nevarēs sasniegt tādu līmeni kā cīņa par Allāha ceļu.
Lūgties pie Kaabas ir patīkami, bet vēl patīkamāk ir cīnīties par Dieva lietu.
Jo viens ir individuāls dievkalpojums, bet otrs – Allāha reliģijas izplatīšana. Tāpat kā pravietība ir pārāka par valdīšanu, tāpat arī cīņa par Allāha reliģijas izplatīšanu, kas saistīta ar pravietību, ir pārāka par personīgo pilnveidošanos un dievkalpojumiem.
Tā kā šis punkts nav pilnībā izprasts, daži musulmaņi, kas dodas uz hadžu, izsaka vēlmi nomirt šajās svētajās vietās. Tomēr, ja viņi dotos turp nevis lai mirtu, bet lai atdzimtu un, atgriezušies, ar jaunu entuziasmu un aizrautību kalpotu islāmam, tas būtu daudz labāk viņiem pašiem.
2.
“No ticīgajiem”
-izņemot tos, kuriem ir attaisnojums-
Tie, kas sēž mājās, nevar būt vienādi ar tiem, kas cīnās Allāha ceļā ar savu mantu un dzīvību. Allāhs ir paaugstinājis tos, kas cīnās ar savu mantu un dzīvību, pār tiem, kas sēž mājās, pēc pakāpes…”
(Nisa, 4/95)
3.
„Neatlaidieties no ienaidnieka! Ja jūs ciešat, tad arī viņi cieš. Bet jūs cerat uz to, ko viņi necer, no Allāha…”
(Nisa, 4/104)
“Ja es nomiršu, es būšu moceklis.”
ticīgam cilvēkam, kurš tā saka, jābūt vēl drosmīgākam nekā tiem, kas pieder pie viltus ticībām un kam nav tādu cerību.
4.
“Iet uz karu, gan viegli, gan smagi. Cīnieties Allāha ceļā ar savu mantu un savām dzīvībām. Ja jūs to zinātu, tas būtu jums labāk.”
(At-Tawbah, 9/41)
“Gan vieglas, gan smagas…”
Viņu izteikumi tika skaidroti šādi:
– Vai nu ar prieku, vai ar nepatiku,
– Neatkarīgi no tā, vai jūsu ģimenes nasta ir viegla vai smaga,
– Vai nu ar vieglajiem ieročiem, vai ar smagajiem ieročiem,
– Vai nu kājām, vai ar transportlīdzekli,
– Gan jauniem, gan veciem,
– Iet uz karu, vai esi vesels, vai slims, jebkurā gadījumā.
(1)
“Ar savu mantu un dzīvību”
Šis izteiciens norāda uz diviem džihāda veidiem. Ir cilvēki, kas savu mantu velta Allāha ceļam. Un ir tādi, kas šajā ceļā upurē savu dzīvību.
“Dieva ceļā”
Šis apgalvojums ir ļoti svarīgs ieraksts. Cīņa, kas nav Dieva ceļā, ir ”
džihāds
“Nav tā vērts, lai to sauktu par džihādu. Džihādam dvēseli piešķir tieši šis aspekts (2). Citādi arī citi, ne tikai musulmaņi, karo un cenšas izplatīt savu reliģiju un ideoloģiju. Viņi pat atdod savu dzīvību šajā cīņā. Bet viņu cīņa nav cīņa, kas iegūtu vērtību Allāha priekšā.”
5.
“Cīnieties par Dieva lietu ar visu savu spēku.”
(Al-Hadž, 22/78)
Pielikt pūles, lai patiesi izpildītu džihāda prasības, un uzskatīt sevi par mudžāhidu – tas ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs. Pirmais ir patiesais džihāds, bet otrais – vienkārši izlikšanās.
6.
“Nelikšķiniet sev pašiem briesmas ar savām rokām.”
(Al-Baqarah, 2:195)
Saistībā ar šo pantu ir šāds stāsts:
Muavijas valdīšanas laikā islāma armija ieradās pie Konstantinopoles. Kaujas laikā kāds no muhadžiriem ielauzās ienaidnieka rindās. Daži šo rīcību…
“Nelikšķiniet sev pašiem briesmas ar savām rokām.”
uzskata to par pretrunājošu Korāna pantam. Tad pravieša Muhameda karognesējs Abu Ejubs El-Ensarijs saka:
„Mēs šo ajetu pazīstam labāk. Jo šis ajet ir atklāts par mums. Mēs dzīvojām kopā ar Dieva sūtni. Mēs kopā ar viņu piedzīvojām daudzas situācijas. Mēs viņam palīdzējām. Rezultātā islāms uzvarēja. Mēs, kā ansāri, sapulcējāmies kopā.”
Dievs mums ļāva būt Viņa sūtņa pavadoņiem un palīdzēt Viņam. Islāms ir uzvarējis, un musulmaņu skaits ir pieaudzis. Mēs Viņu izvēlējāmies par svarīgāku par ģimeni un īpašumu. Tagad, kad karš ir beidzies, atgriezīsimies pie savām ģimenēm, pie saviem bērniem un dzīvosim ar viņiem.
“Mēs tā sarunājāmies. Tieši šādā situācijā tika atklāts šis pants.”(3)
Šķiet, ka briesmas slēpjas nevis drosmīgā uzbrukumā, bet gan atkāpšanā. Pirms panta,
“Tērējiet (savu īpašumu) Allāha labā.”
Šis apgalvojums norāda uz džihāda ekonomisko aspektu. Tie, kuriem ir materiālie resursi, bet kuri tos neizmanto Allāha reliģijas izplatīšanai, paši sevi pakļauj briesmām.
7.
“Patiesi, Allāhs mīl tos, kas cīnās Viņa ceļā, kā vienota ēka, kas ir savstarpēji saistīta.”
(Saff, 61/4)
8.
„Ak, tie, kas ticat! Vai es jums pastāstīšu par tirdzniecību, kas jūs izglābs no sāpīgas mokas? Jūs ticat Allāham un Viņa sūtnim un cīnāties Allāha ceļā ar savu mantu un savām dzīvībām. Ja jūs to zinātu, tas būtu jums daudz labāk (labāk par visu). (Ja jūs to darīsiet), Allāhs piedos jūsu grēkus un ievedīs jūs dārzos, zem kuriem plūst upes, un skaistās mājās Adnas dārzos. Tas ir lielais glābiņš. Viņš dos jums vēl kaut ko, ko jūs mīlēsiet: uzvaru no Allāha un drīzu iekarojumu. Paziņojiet to ticīgajiem!”
(Saff, 61/10-13)
Pantiņš par cīņu Dieva ceļā,
“tirdzniecība”
Kā aprakstīts. Tirdzniecībā galvenais ir peļņa. Kaut kas tiek dots, un pretī tiek saņemta peļņa. Lūk, ticīgie atdos savas mantas un dzīvības Allāha ceļā, un pretī iegūs daudz ko. Tas ir uzskaitīts šajā pantā:
a. Piedošanu no Allaha,
b. Paradīze,
c. Uzvara,
d. Drīza iekarošana.
No tiem piedošana un paradīze ir saistītas ar pēcnāves dzīvi, bet uzvara un iekarošana – ar šo pasauli. Tātad gan šīs pasaules, gan pēcnāves dzīves laime ir iespējama tikai ar cīņu Allāha ceļā.
9.
“Ak, ticīgie! Cīnieties ar tiem neticīgajiem, kas ir jums tuvumā. Lai viņi jūt jūsu stingrību. Ziniet, ka Dievs ir ar tiem, kas ir dievbijīgi.”
(At-Tawbah, 9/123)
Šis pants nosaka stratēģiju aicināšanai uz reliģiju.
“vispirms brīdini savus tuviniekus”
(Šu’ara, 26/214)
Tas ir līdzīgs pantam. Tātad, tāpat kā brīdināšanā jāsāk ar tuvākajiem, tāpat arī karā jāsāk ar tuvāko ienaidnieku. Patiešām, pravietis Muhameds vispirms karoja ar savu tautu, tad ar citiem arābiem, un tad ar Bizantiju. Protams, vienlaicīgi karot ar visiem neticīgajiem ir neiespējami. Tāpēc piemērotākais ir sākt ar tuvākajiem. (4)
Lielais komentētājs Fahreddin Razî par iepriekšējo pantu saka:
“lai viņi atrod jūsu sirdī stingrību”
viņš sniedz šādu komentāru par šo daļu:
“Gılza”
Tas ir pretējs maigumam. Tas norāda uz stingrību sodīšanā. Bez šaubām, stingrība ir efektīvāka atturēšanā un labāk novērš ļaunumu. Tomēr ne vienmēr ir piemēroti būt stingram. Jo situācija dažreiz prasa maigumu, bet dažreiz stingrību. Tāpēc tiek uzsvērts, ka nav piemēroti rīkoties tikai ar stingrību.
“lai viņi atrod jūsu sirdī stingrību”
Tā ir teikts. Pastāvīga stingrība cilvēkus izkliedē, attālina vienu no otra.
“Lai viņi atrod tevī stingrību.”
tas norāda, ka šī stingrība ne vienmēr ir bijusi. It kā būtu teikts:
“Kad viņi pētīs jūsu morāli un raksturu, viņiem būs piemēroti atrast jūsos arī kādu stingrību.”
Šāds vārds ir piemērots vienīgi tiem, kam piemīt gan žēlsirdība un līdzjūtība, gan arī zināma stingrība… Šī stingrība nav piemērota tādās lietās kā iepirkšanās, savstarpējas sarunas, ēšana un dzeršana.”
(5)
Avoti:
1. Razī, XVI, 69-70; Bejdavī, I, 406; Ebu’l-Berekat Nesefī, Medariku’t-Tenzīl, Daru’l-Fikir, II, 127.
2. Kutub, 1, 187; Sabunī, Safvetu’t-Tefasir, 1, 127; Kadiri, 1,50; Mevdudi, Jihad in Islam, lpp. 7; Afif Abdülfettah Tabbera, Ruhu’d-Dini’l-İslamî, Daru’l-İlm, Bejrūta, lpp. 380-381; Abdulazīz Hatip, Gönüllerin Fethinde Cihad, Gençlik Yay. Ist., 1994, lpp. 118-119; Zeydan, Usulu’d-Dave, lpp. 272.
3. Ibn Kesīr, I, 331; Abū Dāvūd, Sunan, Džihād, 22; Tirmizī, Tafsīr, 2/19.
4. Razī, XVI, 228-229.
5. Razī, XVI, 230.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
