Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Kā zināms, cilvēkam piemīt gan augu, gan dzīvnieku, gan cilvēciskā daba. Viņa augšana un attīstība ir līdzīga augiem, ēšana un dzeršana, kā arī kaislības liecina par viņa dzīvniecisko dabu. Domāšana, ticība, pielūgsme, dievbijība, labie darbi un labā morāle izsaka viņa cilvēcisko pusi. Dvēseles un sirds barība, to attīstība un pilnveidošanās notiek šajā jomā. Cilvēks, kas savu dzīvi velta šai jomai, ir sasniedzis dvēseles un sirds dzīves pakāpi.
Cilvēku un dzīvnieku ceļojums, kas sākas ar šifrētu sēklu, izsaka viņu fizisko aspektu. Dažiem no šiem ķermeņiem ir piešķirta tikai apziņa un sajūtas, bet citai grupai – papildus tam vēl arī saprāts. Dzīvniekiem ir tikai sajūtas un apziņa. Cilvēkam ir gan sajūtas un apziņa, gan arī saprāts.
Cilvēks, kā sēkla, ir ielikts mātes klēpī un tur sācis augt kā dēsts. Šajā tumšajā vietā, apmēram četrdesmit dienas, viņš aug kā augs, tad viņam tiek iedvesta dvēsele, un viņš pāriet uz dzīvniecisku eksistenci. Pēc deviņiem mēnešiem, izgājis cauri šīm divām stadijām, cilvēks nonāk šajā plašajā pasaulē, kur var vislabāk izmantot savu doto prāta kapitālu.
Lai gan viņš turpina augt, ēst un dzert, viņā jau dominē cilvēciskā puse. Vēl būdams zīdainis, gatavojoties runāt, viņš sāk mācīties lietu nosaukumus. Dzīvnieki no tā ir atņemti. Nedaudz paaudzies, viņš pēta to lietu jēgu, kuru nosaukumus ir iemācījies; viņš sāk jautāt, kam tās kalpo.
Šiem jautājumiem jāved viņu pie jautājumu uzdošanas. Tādu cilvēku dvēseles, kas to spēj, ir apgaismotas ar ticību. Un tad sākas patiesā cilvēciskā dzīve. Dieva izredzētajos, šajā jaunajā dzīves slānī, parādās kādas brīnišķīgas īpašības.
No Nur Külliyatı, teikums, kas māca, kā sirds un dvēsele var atdzīvoties un sasniegt pilnību:
No šī teikuma gūtā mācība ir tāda, ka pakāpieni, kas ved uz sirds un dvēseles dzīves pakāpi, ir šādi:
Tātad, lai sirds un dvēsele atdzīvotos, tas ir nepieciešams.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
