Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Ka’b ibn Zuhayr,
Viņš bija izcils dzejnieks. Viņa tēvs Zuhairs bija viens no ievērojamākajiem arābu literātiem un dzejniekiem. Viņš izaudzināja savus divus dēlus, Ka’bu un Bužeiru, par tādiem pašiem literātiem un dzejniekiem kā viņš pats.
Dzejnieks
Zuhairs ibn Abī Sulmā,
Klausoties sarunas ar jūdaisma un kristietības pārstāvjiem, viņš bija dzirdējis par pravieša atnākšanu pēdējā laikā.
Kādu nakti viņš sapnī redzēja, ka no debesīm ir nolaidusies virve, un viņš izstiepis roku, lai pie tās pieķertos, bet nespējis to satvert. Viņš šo sapni iztulkoja kā zīmi, ka viņš nespēs satikt pravieti, kurš nāks pasaules beigās.
Tāpēc, pirms savas nāves, viņš saviem dēliem teica:
“Ticiet nākamajam pravietim!”
tā bija norādīts viņa testamentā.1
Daudzi spēcīgi rakstnieki, dzejnieki un oratori, kuru acis apžilbināja Korāna izteiksmīgums un daiļrunība, pieņēma islāmu. Tomēr bija arī tādi, kas palika pie savas neticības un nevilcinājās izpaust savu naidu un ienaidu pret pravieti (s.a.v.) un musulmaņiem savos dzejoļos un runās.
Kābs ibn Zuhairs bija viens no tiem. Pēc tēva nāves viņš mantoja tā slavu. Kamēr viņa brālis Bužeirs bija pievienojies pravieša Muhameda rindām, Kābs joprojām neatteicās no širkas (daudzdievības). Laiku pa laikam viņš rakstīja dzejoļus, izsmejot pravieti un musulmaņus, tādējādi viņus apbēdinot.
Kādu dienu viņš atkal uzrakstīja un nosūtīja savam brālim Bužeiram dzejoli, kas izstaroja naidu un dusmas pret viņu par pieņemto islāmu. Kad Bužeirs (ra) nolasīja šo dzejoli pravietim, viņš bija ārkārtīgi satriekts. Kāba dzejoļi, kas apvainoja musulmaņus, jau bija pārsnieguši jebkādas pieļaujamās robežas. Tāpēc pravietis deva saviem pavadoņiem šādu pavēli:
“Kas vien sastaps Kâ’bu ibn Zuhairu, lai viņu nogalina! Viņa asinis no šī brīža ir atļauts izliet!”
2
Pēc šīs atļaujas saņemšanas Kaba gaidīja šausmīgs liktenis. To apdomājot, viņa brālis Bužeirs uzrakstīja viņam vēstuli, lai pēdējo reizi viņu brīdinātu un pamācītu. Viņš paziņoja, ka vienīgais veids, kā no tā izbēgt, ir atnākt pie pravieša Muhameda un lūgt piedošanu.3
Saņēmis vēstuli, Ka’bs bija pilnīgi izmisis. Viņam šķita, ka visa plašā zeme ir kļuvusi par šauru. Viņš sviedās kā pirms nāves. Viņš saprata, ka pēc šī sprieduma viņam nav glābiņa. Viņam bija jāizvēlas viena no divām iespējām: vai nu turpināt savu darbību un bēgt, lai netiktu pieķerts, vai arī doties pie pravieša Muhameda, izstiept viņam uzticības roku, atzīties savā nožēlošanā par visu, ko bija izdarījis, un lūgt piedošanu.
Ka’bs rīkojās gudri un izvēlējās otro ceļu. Jau tūlīt pēc tam, kad viņš saņēma vēstuli no sava brāļa, viņu pārņēma nožēlas sajūta.
Pēc garā ceļa, ātri sasniedzis Medīnu, Ka’bs ieradās pie pravieša Muhameda. Pravietis (sav) viņu personīgi nepazina. Ka’bs šo situāciju gudri izmantoja. Pēc tam, kad viņš pravieša priekšā nometās ceļos un noskūpstīja viņa svētīto roku, viņš izteica šādu viltīgu piedāvājumu:
“Kābs ibn Zuhairs ir nožēlojis savu rīcību un vēlas nākt pie jums, lai pieņemtu islāmu. Ja es viņu atvedīšu, vai jūs viņam garantēsiet drošību un pieņemsiet viņa nožēlu un pāreju uz islāmu?”
Ja Kâ’bs ar savām dzejām pārtrauktu apbēdināt musulmaņus un nožēlotu savu rīcību, pieņemot islāmu, tad starp viņu un Visaugstāko Pravieti vairs nebūtu nekādu problēmu. Patiešām, Visaugstākais Pravietis šo piedāvājumu…
“Jā!..”
tādējādi izteica savu pārliecību, atbildot.
Pēc šīs atbildes Ka’ba dvēselē pēkšņi iemirdzējās gaisma, un viņš, neatlaižot savu roku no pravieša Muhameda rokas, izteica šahādu (ticības apliecinājumu):
“Es apliecinu, ka nav cita dieva kā vien Dievs! Un es apliecinu, ka Muhameds ir Dieva sūtnis.”
Pēc īsa apjukuma brīža, ko piedzīvoja gan pravietis Muhameds (s.a.v.), gan viņa pavadoņi, pravietis (s.a.v.) teica:
“Kas tu esi?”
viņš jautāja.
Ka’b,
“Es esmu Ka’b ibn Zuhayr, ak, Dieva sūtnis!”
atbildēja viņš.
Tad pēkšņi izcēlās viens no pavadītājiem.
“Ak, Dieva sūtnis! Atļauj man nocirst šī Dieva ienaidnieka galvu!”
teica.
Mūsu pravietis (lai viņam miers),
“Atlaidiet viņu! Viņš nožēlo savu līdzšinējo rīcību un ir atgriezies pie taisnības.”
4 pavēlēja.
Ka’bs, kura sirds valstība tika iekarota ar islāma garīgo zobenu, tajā pašā brīdī kļuva par vienu no arābu literatūras šedevriem.
“Banet Süâdü”
viņš veltīja savu dzeju ar nosaukumu (dzejas nosaukums) pravietim Muhammedam.
“It kā ar Suad šķiršanos būtu par maz, tie, kas nesa ziņas starp abām pusēm, man teica, ka;”
“Ak, Abū Sulmā dēls! Tu esi miris.”
viņi teica.
Katrs draugs, kuram es uzticējos un kuram es vērsos pēc palīdzības, man atbildēja:
“Es nevaru tevi mierināt un izklaidēt, pats par sevi parūpējies.”
teica.
Arī es,
“Nostājieties man no ceļa.”
teicu. Viss, ko ir paredzējis Rahmans, protams, notiks.
Lai cik garš būtu cilvēka laimīgais mūžs, kādu dienu viņu noteikti pārnesīs zārkā.
Es dzirdēju, ka Allāha sūtnis plāno mani nogalināt.
Visvairāk cerību uz piedošanu ir pie Allāha sūtņa.
Es atnācu pie Allāha sūtņa, lai atvainotos.
Piedošana vienmēr ir pieņemama Allāha sūtņa priekšā.
Izrādi man žēlsirdību un lēnprātību!
Lai Allahs, kas tev dāvāja Korānu – grāmatu, pilnu pamācību un likumu, – vairo tavu gudrību un taisnību!
Neļauj man tikt sodītam par to, ko par mani runā mani konkurenti!
Nors apie mane sklando daug gandų, aš nesu toks jau didelis kaltininkas.
Es tagad ieņemu tādu amatu, ka, ja zilonis redzētu un dzirdētu to, ko redzu un dzirdu es, viņš noteikti nodrebētu.
Šeit mani var izglābt vienīgi tas, ka ar Visvarenā Dieva atļauju iegūšu pravieša atlaidību.
Es izstiepju savu labo roku, bez iebildumiem pret Augsto Pravieti, pretī viņa taisnīgajai rokai.
Tagad vārds ir viņa.
Nav šaubu, ka Allahs ir sūtījis savu pravieti kā gaismu, kas rāda pareizo ceļu, un kā vienu no saviem izvilktajiem, asajiem un tīrajiem zobeniem, lai iznīcinātu ļaunumu…”
5
Ka’bs turpināja savu poēmu, slavējot pravieša Muhameda un musulmaņu varonību un drosmi.
Kādas kasīdes ietvaros ir kāds pants, ar kuru Visaugstākais Sūtnis bija ārkārtīgi apmierināts. Tas ir…
“Tadž Bejt”
bija šāds:
“Nav šaubu, ka Dieva sūtnis ir gaisma, kas rāda pareizo ceļu, un viens no Dieva izvilktajiem, asajiem un tīrajiem zobeniem, kas iznīcina ļaunumu.”
Kad pravietis Muhameds dzirdēja šo dzejoli, viņš tajā brīdī bija ģērbies…
viņa svētīto bürdeju [mantiju]
izņēma un uzdāvināja šim dižajam dzejniekam
viņš pauda gandarījumu, kā arī apsveikumus un atzinību.
Pēc tam
“Banet Süâdü”
oda ar nosaukumu
“Bürde Kasidesi”
tika sākti dēvēt par.
Ka’bs ibn Zuhairs vienmēr un visur lepojās ar šo dāvanu no pravieša Muhameda. Viņš to glabāja pie sevis līdz pat savas dzīves beigām.
Reiz Muāviija vēlējās viņu iegādāties, piedāvājot par viņu desmit tūkstoš dirhemu.
Ka’bs,
“Es nevienam nedotu priekšroku pār sevi, kad runa ir par pravieša mantijas valkāšanu.”
Viņš atbildēja ar skaitli 6.
Taču Muavija savu vēlmi piepildīja pēc Ka’ba nāves. Viņš nosūtīja viņa mantiniekiem divdesmit tūkstošus dirhemu un tādējādi ieguva šo svētīto Pravieša mantiju.7
Vēlāk šī svētā mantija no Umajādiem pārgāja Abasīdiem, bet no tiem – Osmaņiem ar Javuz Sultan Selima starpniecību.8
Šodien, šī svētā mantija pieder Muhameda pravietojumam.
“Svētās Relikvijas”
starp Topkapi pils
“Hırka-i Saadet”
atrodas glabāšanā tās telpās.9
“Hırka-i Saadet,”
Tā garums ir 1,24 metri, tai ir platas piedurknes un tā ir izgatavota no melna vilnas auduma. Iekšpuse ir izklāta ar rupji austu krēmkrāsas vilnas audumu. Priekšpusē, labajā pusē, trūkst 0,23 x 0,30 izmēra gabala. Arī labajā piedurknē ir trūkums. Vietām ir bojāta.”
“Hırka-i Saadet”
, kas atrodas zelta atvilktnē ar dubultu vāku, kas atveras no augšas un ir iesaiņota vairākos saišķos, izmēri (0,57 x 0,45 x 0,21).* Uz tās ir garš uzraksts, kas vēsta, ka to izgatavojis sultāns Azizs un ka tā satur lūgumu par aizbildniecību.”
“Šī lādīte ir ievietota lielā zelta lādē kopā ar dāvanām. To ir izgatavojis sultāns Azizs, un uz tās ir <
„Nav cita dieva kā vien Dievs. Un mēs tevi sūtījām vienīgi kā žēlastību visām pasaulēm. Nav cita dieva kā vien Dievs, Valdnieks, Patiesais, Skaidrais, Muhameds ir Dieva sūtnis, uzticīgais un patiesais solījuma turētājs.”
ir rakstīts. Tā četras kājas ir pārklātas ar zeltu.”
10
Tahsin Öz, bijušais Topkapi pils muzeja direktors, vēlāk savā grāmatā iekļāva šādas rindas:
“Sultāna valdīšanas laikā valdnieks ieradās Topkapi pilī Ramadāna piecpadsmitajā dienā. Hırka-i Saadet tika atvērta ar īpašu ceremoniju, un to apmeklēja valsts amatpersonas un pils darbinieki, kamēr pats valdnieks stāvēja pie tās galvas, un viņiem tika dāvinātas šalles. Vēlāk to apmeklēja arī pils sievietes.”
“Hırka-i Saadet galvenais sargs ir valdnieks, bet viņa prombūtnes laikā šis pienākums pieder Tülbent Ağa. Hırka-i Saadet apkalpojošā organizācija turpināja darboties pēc tām pašām tradīcijām līdz Topkapi pils pārvēršanai par muzeju (1924. gada 3. aprīlis).”
11
Zemsvītras piezīme:
1. Insanu’l-Uyûn, 3:238
2. Ibn Kesīr, Sīra, 3:705; Mevāhibü’l-Ledünniye, 1:221.
3. Sīra, 4:144; Ibn-i Kesīr, 3:699.
4. Sīra, 4:146-147; Ibn Kesīr, Sīra, 3:700-705; Ujun al-Asar, 2:209-212.
5. Sīra, 4:147-156; Ibn Kesīr, Sīra, 3:701-705; Ujunü’l-Eser, 2:209-212.
6. Mevahibü’l-Ledünniye, 2:222; İnsanü’l-Uyûn, 3:240.
7. Mevahibü’l-Ledünniye, 2:222; İnsanü’l-Uyûn, 3:240.
8. İ. Hami Danişmend, Izskaidrojoša Osmaņu vēstures hronoloģija, 2:43.
9. Tahsin Öz, Hırkâ-i Saadet Dairesi ve Emânât-ı Mukaddese, lpp. 23.
* Hırka-i Saâdetin
Šajā izmērā pastāv vēl viens zelta apvalks, ko izgatavojis sultāns Murads. Tas ir ārkārtējs mākslas darbs un ir rotāts ar smaragdiem. Bet kad sultāns Azizs lika izgatavot jaunu apvalku, pirmais palika tukšs un tagad ir izstādīts šīs mantnīcas trešajā zālē. (Tahsin Öz, Age, s. 23. Zemsvītras piezīme: 10)
10. Tahsin Öz, Hırkâ-i Saadet Dairesi ve Emânât-ı Mukaddese, lpp. 23-24
11. Tahsin Öz, Hırkâ-i Saadet Dairesi ve Emânât-ı Mukaddese, 24. lpp.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
