– Ja starp maģiju un brīnumu nav atšķirības, kā tad var saprast, ka brīnums atšķiras no maģijas?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Brīnums
tas, kas ir pretējs varenībai
“bezspēcība”
no saknes, if’al formā.
“i’caz”
kā darbības vārda izteicējs, kas atvasināts no darbības vārda saknes
“bezspēcīgs, neatvairāms, neatkārtojams, brīnumains”
ir termins, kas apzīmē.
Brīnums;
Tas ir ārkārtējs notikums, kas pārsniedz dabas likumus un ieradumus, ko Visaugstākais Dievs atklājis caur to, kurš apgalvo, ka ir pravietis un izaicina neticīgos, lai apstiprinātu viņa apgalvojuma patiesumu, un kas tos padara nespējīgus radīt kaut ko līdzīgu (1).
Kā redzams no šī apraksta, brīnums ir Dieva darbs. Tas, kurš to radīja un parādīja caur savu pravieti, ir pats Dievs (cc). Ja kāds, kas apgalvo, ka ir pravietis, un izaicina neticīgos, spēj parādīt tādu brīnumu, kas padara visus neticīgos bezspēcīgus, tas kalpo kā pierādījums un apstiprinājums viņa apgalvojumam par pravietību. Jo pravieša spēja parādīt šādu brīnumu,
“Mans kalps ir uzticīgs savā apgalvojumā par pravietību, un gan viņš pats, gan viņa sludinātās vārdi ir patiesi un taisnīgi.”
tas nozīmē. Receptē,
“izvirzīt apgalvojumu par pravietojumu”
un
“izaicināt”
(tahaddi) nosacījumi, brīnumi, ko rāda Dieva taisnīgie kalpi, svētie.
“brīnumdaris”
to atšķir no citiem līdzīgiem ārkārtējiem notikumiem, jo tie ir Dieva draugu, svēto, darbi.
“prasība par pravietojumu”
un
“izaicinājums”
Viņiem nav nekādu īpašu īpašību. Viņu parādītie brīnumi tiek uzskatīti par sava veida brīnumiem, ko veikuši pravieši, kuriem viņi seko un kuru šariatu viņi ievēro. (2)
Lai brīnums būtu patiess un pieņemams, tam ir jāatbilst noteiktiem nosacījumiem.
1. Brīnums,
Tam jābūt Dieva darbam. Jo Dievs ir brīvās gribas īpašnieks; proti, Viņš rada, ko vēlas. Taču Viņš apstiprina tikai to darbu pareizību, ko pats radījis. Piemēram, tādi brīnumi kā Mozus (as) nūjas pārvēršana par čūsku vai Jēzus (as) mirušo atdzīvināšana ir darbi, ko Dievs vēlējies un radījis. To attiecināšana uz praviešiem ir pārnestā nozīmē.
2. Brīnums,
Tam jābūt brīnumam, kas pārsniedz zināmos dabas likumus un ieradumus. Tikai tad šis darbs sasniedz Dieva apstiprinājuma pakāpi. Parādībās, kas notiek saskaņā ar dabas likumiem un normālo Visuma kārtību (piemēram, saules lēkšana), nav nekā ārkārtēja.
3. Tam jābūt tādam, pret kuru nav iespējams iebilst.
Jo i’džaz’o funkcija ir apklusināt oponentus, kuri iebilst, atklājot viņu nespēju.
4. Brīnums,
Kā pierādījums Dieva apstiprinājumam, tam jānotiek pie tā, kurš apgalvo, ka ir pravietis.
5.
Parādītais brīnums jāatbilst pravieša apgalvojumam, proti, tam, ko viņš paziņoja, ka izdarīs. Ja viņš parāda kādu citu brīnumu, kas neatbilst viņa apgalvojumam, tad tas netiek uzskatīts par brīnumu.
6.
Brīnumam, ko viņš rāda, lai pamatotu savu apgalvojumu, nevajadzētu viņu pašu apgāzt un noliegt.
7. Brīnums
tam jānotiek tūlīt pēc pravieša izteikuma (apgalvojuma), nevis pirms vai krietni vēlāk.(3)
Maģija atšķiras no brīnuma.
Kurtubi; “
Patiesībā maģija ir kaut kā noslēpšana ar viltu.
Jo burvis, izmantojot viltību, liek upurim redzēt lietas citādāk, nekā tās ir patiesībā. Tāpat kā mirāža no tālienes izskatās kā ūdens, arī burvestība ir nereāla,” viņš saka.
Maģija atšķiras no brīnuma.
Šie panti no Arafas sūras:
tas ir skaidri norādīts.
115. Burvji sacīja: “Ak, Mozus, vai nu tu pirmais parādi savu māku, vai mēs to parādīsim.”
Faraonam no burvjiem, kuri bija saņēmuši solījumu par atlīdzību, vērsās pie Mozus ar vārdiem: “Mozu, vai nu tu pirmais nomet savu zizli, vai mēs pirms tevis parādīsim, ko mēs varam.”
16. Mozus: „Vispirms jūs sāciet,” sacīja. Kad burvji parādīja savas prasmes, viņi apbūra un izbiedēja ļaudis. Tā viņi parādīja lielu burvību.”
Mozus (as) vispirms lūdza burvjiem parādīt savas prasmes, lai cilvēki redzētu visu viņu meistarību, pārdomātu to un nomierinātu savu satraukumu, un tad kļūtu par lieciniekiem patiesībai, ko viņš pats parādīs. Lai viņi spētu atšķirt iedomāto no patiesā. Jā, burvji parādīja visu savu meistarību, apbūra cilvēku acis, iedvesa viņiem bailes. Bet, ieraudzījuši patiesību, viņi paši pirmie pieņēma ticību. Abdullah ibn Abbas saka:
“Burvji izmeta biezas virves un garus kokus. Tad, izmantojot maģiju, viņi panāca, ka šie priekšmeti izskatījās, it kā tie kustētos. Cilvēki no viņiem baidījās.”
117. Un mēs sacījām Mozum:
“Viņš nomet savu bastonu.”
tā mēs atklājām. Un lūk, viņa zizlis aprīt visu, ko tie bija izdomājuši.
Abdullah ibn Abbas saka: „Mozus nūja aprija visu, ko burvji izmeta – virves un koka gabalus. Tāpēc burvji saprata, ka tas ir dievišķs brīnums, nevis maģija, un paklanījās. Un viņi teica:…”
“Mēs ticam pasaules Kungam, Mozus un Ārona Kungam.”
118, 119. Tā viņu plāni izgāzās, un viss viņu darītais bija veltīgs. Tur viņi cieta sakāvi un atgriezās kaunā.
Tā tika pierādīts, ka Mozus (mieram viņam) ir patiesais pravietis, un burvju izdomājumi izrādījās veltīgi. Mozus (mieram viņam) sakāva faraonu un viņa tautu. Tā viņi atgriezās pazemoti un nicināti.
120-122. Burvji paklanījās un sacīja: „Mēs ticam pasaules Kungam, Mozus un Ārona Kungam.”
Pirmie, kas saprata, ka Mozus (as) parādītais nav burvestība, bija paši burvji. Jo viņi labi zināja, kas ir viņu pašu darītais, kā viņi ar to maldināja cilvēkus, un viņi ļoti labi saprata, ka Mozus (as) parādītais nav līdzīgs viņu pašu darītajam. Tāpēc viņi nekavējoties pieņēma patiesību, paklanījās un ticēja Dievam. (4)
Zemsvītras piezīmes:
1) sk. et-Taftazânî, Šerhul-Akâid en-Nesefiyye; Kaira 1939, 459.-460. lpp.; citu definīciju sk. el-Cürcânî, Šerhu’l-Mevâkıf, III, 177; el-Cezirî, Tavdîhu’l-Akâid, 140.
2) sk. Celâl ed-Devânî, Šerhu’l-Akâidi’l-Adudiyye, II, 277.
3) sk. al-Džurdžānī, Šerhu’l-Mevākif, III, 177-179.
4) skat. Abū Džafar Muhameds b. Džarīrs at-Tabarī, Tabarī tefsīrs, Hisar izdevniecība: 4/97-98.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
