Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Ikdienas dzīvē mēs saskaramies ar jautājumiem, kas mums rada grūtības, ja neesam pietiekami iedziļinājušies jautājumā par pēcnāves dzīves eksistenci. Tie ir:
“Es neticu, kamēr to neredzu.”
Tie ir sen novecojuši un absurdi maldi, kurus materiālisti, slēpdamiesi aiz savas sofistikas, izmanto, lai noliegtu vēl vienu ticības oāzi.
Jā, nav iedomājams vēl briesmīgāks pretruna kā tas, ka cilvēka prāts un loģika pieņem kādu notikumu kā pašsaprotamu tagadnei, bet noliedz to nākotnei. Patiesībā, mūsu pašreizējā dzīve ir pietiekams pierādījums pēcnāves dzīves eksistencei. Vai tie, kas noliedz pēcnāves dzīves eksistenci, var noliegt savu pašreizējo dzīvi? Nevar.
Jo vai ir vieglāk komandierim no nekā izveidot un pakļaut sev armiju, vai arī atkal savākt kopā ar trompetes skaņu karavīrus, kas jau ir izpildījuši savu pienākumu, pazīst viens otru un ir izklīduši atpūtai? Kurš no tiem? Protams, otrais. Tāpat kā šajā piemērā, ja mūsu Kungs mūs ir izvedis no neesamības tumsas un devis mums dāvanu, ko saucam par dzīvi, spožā pasaulē, kā tad var būt neiespējami, ka tas pats atkārtojas vēlreiz pēc nāves? Turklāt, vai tas nav vieglāk nekā pirmais variants?
Vai, lai ziņotu par kādu vietu vai lietu, mums obligāti jābūt tur klāt vai jāredz tā ar savām acīm? Astronomija mums stāsta par zvaigznēm, galaktikām. Kosmosā ir daudz zvaigžņu, kuru gaisma vēl nav sasniegusi mūs. Bet kas tur ir bijis un kas tur ir atgriezies?
Saistībā ar šo tēmu Bediuzzaman kungs saka sekojošo:
“Lai ar savām pasaulīgajām acīm ieraudzītu un parādītu tos mājokļus, kas atrodas aiz pasaules aizkara, piederīgus nākamajai pasaulei, vai nu mums jāpadara Visums mazāks, līdz divu apgabalu izmēram, vai nu mums jāpalielina savas acis, lai tās būtu kā zvaigznes, lai mēs varētu redzēt un noteikt to atrašanās vietu. Nākamās pasaules mājokļus ar šīm pasaulīgajām acīm nav iespējams redzēt.”
(Vēstules, Pirmā vēstule)
Lai gan cilvēka prāts, kas darbojas šīs pasaules mērogos, nespēj pilnībā aptvert citu, pēc savas būtības un mēroga atšķirīgu pasauli, tomēr tas uzskata pēcnāves eksistenci par iespējamu, jo par tās esamību ir neskaitāmi pierādījumi. Ja kaut kas ir loģiski iespējams, tad tā esamība var tikt apstiprināta arī ar ziņu.
Visi pravieši un svētie raksti ir sludinājuši par pēcnāves eksistenci un to, ka cilvēks pēc nāves tiks atdzīvināts un saukts pie atbildības par saviem darbiem šajā pasaulē. Mūsu svētajā grāmatā pēcnāves dzīve ir aprakstīta vispilnīgākajā veidā, izmantojot piemērus un salīdzinājumus no šīs pasaules. Tas ir tāpēc, ka pēcnāves eksistence, paradīze un elle nav līdzīgas šai pasaulei, bet gan tāpēc, ka citādi mēs nespētu pilnībā izprast šo patiesību.
Turklāt, mūsu Kungs (s.a.v.) to redzēja un apmeklēja Miradžā un atnesa mums ziņu. Tagad, kad esam uzskaitījuši tik daudz pārliecinošu pierādījumu par tā eksistenci, mēs jautājam tiem, kas to noliedz.
Kur jūs gājāt un meklējāt, ka, neredzot, apgalvojat, ka tā nav? Kādi ir jūsu pierādījumi? Ja jau noliedzat, tad jums ir jāsniedz pierādījumi savam noliegumam. Ko atrisina tas, ka vienkārši sakāt, ka tā nav?
Tādas lietas, kurās izskaidrotāji un pierādītāji sniedz apjomīgu informāciju un kliedē šaubas, priekšā acīmredzamai patiesībai, kā saule, noliedzēji, kas aizver acis, tikai paši sev pārvērš dienu par nakti.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
