– Iepriekšējos jautājumos tika citēts Elmalılı Hamdi Yazır komentārs par 59. un 60. pantu no Suras al-Isra. Komentārā ir norādīts, ka šajos pantos minētais brīnums ir “ayat-ı mukteraha” (pārdomātas zīmes) un ka Kureiša pagānu lūgums pēc brīnuma netika izpildīts, jo tas varētu novest pie viņu iznīcināšanas, tāpat kā tas notika ar iepriekšējām tautām, ja viņi atteiktos no savas ticības.
– Turpmākajā skaidrojumā detalizēti izskaidrots, kāpēc daži uzskata, ka šis pants ir pierādījums tam, ka pravietim Muhamedam (s.a.v.) nav bijuši citi brīnumi, izņemot Korānu, un kāpēc šis uzskats ir kļūdains. Mans jautājums ir šāds:
– Vai mēness pārdalīšanās, kas ir apstiprināta ar Korāna pantu, kāpšana uz debesīm (miradžs) un citi ticami avoti, kas mums stāsta par pravietim (s.a.v.) dāvātajiem sajūtu (sensorajiem) brīnumiem, nav šāda veida (ayat-ı mukteraha) brīnumi?
– Ja tā ir, vai tad iemesls, kāpēc netika nosūtīts brīnums, kas minēts 59. un 60. pantā no Sūras al-Isrā, neattiecas arī uz citiem brīnumiem, par kuriem es runāju?
– Kā mēs varam nonākt pie šāda secinājuma, ja šo brīnumu noliegšana neizraisīs šīs tautas iznīcināšanu, un kā mums vajadzētu interpretēt šos brīnumus, ņemot vērā Isra Sūras attiecīgo pantu skaidrojumu?
– Galu galā, Mēness pārdalīšanās ir ārkārtēja lieta.
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Attiecīgo pantu tulkojums ir šāds:
„Mēs nesūtījām viņiem brīnumus, kā viņi to vēlējās, jo arī iepriekšējie tos noraidīja. Mēs taču devām Samūda tautai kamieli kā skaidru brīnumu, kas rādīja patiesību, bet viņi tāpēc kļuva vēl ļaunāki. Mēs brīnumus sūtām tikai, lai iebiedētu.”
„Atceries, ka mēs tev reiz teicām: „Tavs Kungs ir aptvēris cilvēkus ar Savu zināšanu un spēku.” Gan tās ainas, ko mēs tev parādījām (Mīrāžā), gan to zakkumkoku, kas nolādēts Korānā un aug pašā elles dzelmē, mēs esam radījuši vienīgi kā pārbaudījumu cilvēkiem. Mēs viņus biedējam, bet tas tikai vairo viņu ļaunumu.”
(Isra, 17/59-60)
Mēģināsim šo tēmu izskaidrot dažos punktos:
1)
Panta tekstā ir minēts
„Mēs nesūtījām viņiem brīnumus, kādus viņi vēlējās, jo arī iepriekšējie tos noraidīja.”
Viņa izteiciens, kas ir šāds: … ir paredzēts, lai sniegtu cilvēkiem šādu mācību:
Šiem daudzdieviem nav nekādas atšķirības no senajiem neticīgajiem. Lai gan mēs viņiem rādījām brīnumus, kādus viņi vēlējās, viņi neticēja, bet kļuva vēl ļaunāki. Pat ja mēs tagad viņiem parādītu brīnumus, kādus viņi vēlas, viņi tāpat neticētu.
Šajā paziņojumā nav nekādu norādījumu par to, ka turpmāk brīnumi netiks rādīti. Paziņojums attiecas tikai uz konkrētajiem, tajā brīdī piedāvātajiem brīnumiem.
2)
Ja pievēršam uzmanību, tad abos šajos pantos
“tāpēc, ka netika doti tie brīnumi, ko pieprasīja daudzdievji”
attiecīgais uzsvērtais punkts:
„Tā ir, ka senie ļaudis, redzēdami brīnumus, tomēr neticēja.”
Lai gan pieminēšana par Semūda tautas nežēlību var tikt uzskatīta par norādi uz viņu iznīcināšanu, šajos pantos tā nav.
„Mēs iznīcinājām tos, kas neticēja brīnumiem; šis likums attiecas arī uz jums, tāpēc mēs jums nerādām brīnumus, kādus jūs vēlaties.”
nav skaidrojuma, kas atbilstu šai nozīmei. Komentētājiem
“neticība brīnumiem ir ceļš uz pazušanu”
Viņu norādes uz saistību starp šiem pantiem pamatojas uz informāciju, ko viņi ieguvuši no dažu citu pantu un hadīsu izteikumiem, kas nav šajos pantes.
3)
Tātad, šajos pantos jāmeklē citi mērķi. Šķiet, ka šie panti ir vērsti uz šādiem mērķiem:
a)
Cilvēki saistīja daudzdievju neticību ar to, ka viņiem netika parādīti viņu pieprasītie brīnumi. Šajā pantā Dievs atklāj Savu visaptverošo, mūžīgo zināšanu un…
-pat ja tiktu doti brīnumi-
viņš uzsvēra, ka viņš ļoti labi zina, ka šie daudzdievji neticēs, tāpat kā tie senie neticīgie.
Tie, kas to uzzināja, saprata, ka pagānu ticība vai neticība vairs nav atkarīga no brīnumu redzēšanas. Patiesībā,
“(Par to, ka viņi pēc savas izvēles mirs kā neticīgie un dosies uz elli)”
Tie, par kuriem Kunga spriedums ir izlemts, pat ja viņu priekšā parādītos jebkādi brīnumi, neticēs, kamēr neizjutīs to briesmīgo sodu.”
(Jūnas, 10/96-97)
Šī patiesība ir uzsvērta arī attiecīgajos pantos.
b)
Žēlsirdīgais pravietis, kurš īpaši vēlējās, lai cilvēki pieņemtu ticību, varbūt cerēja, ka tiks doti ieteiktie brīnumi, lai pagāni pieņemtu ticību, un baidījās, ka pagāni, pamatojoties uz to, ka ieteiktie brīnumi netika parādīti, varētu domāt, ka viņš ir – nedod Dievs – melis.
Šajos ajetuose pravietim (savs) ir sniegta spēcīga mierinājuma; ir uzsvērts, ka brīnumu rādīšana nav nepieciešams vai pietiekams priekšnoteikums ticībai.
c)
Tomēr, pakļaujoties sātana kārdinājumiem
“tāpēc, ka brīnums netika parādīts”
Šie panti ir mierinājuši un stiprinājuši to ticīgo sirdis, kuri ir bijuši pakļauti kārdinājumiem/nostiprinājuši viņu ticību.
– Šeit
-no tiem, kas, redzējuši brīnumu, tomēr neticēja-
Īpaši Semūda cilts pieminēšana ir tāpēc, ka Mekas iedzīvotājiem šīs cilts iznīcināšana bija labi zināms notikums.
Arābi, īpaši Mekas iedzīvotāji, ceļojot no Mekas uz Damasku, vienmēr redzēja šīs drupas. Šajā pantā viņu acu priekšā ir parādīts šis iznīcināto tautu un nopostīto pilsētu piemērs, ko viņi paši redzēja.
(Sal. Ibn Ašur, attiecīgā panta skaidrojums)
4)
“To, kuri, neskatoties uz parādītajiem brīnumiem, netic, gaida pilnīga iznīcība.”
Ņemot vērā šo principu, pravieša Muhameda (savs) brīnumu izskaidrojums varētu būt šāds:
a)
Pastāv Dieva skaidrs paziņojums, ka tautu pilnīgas iznīcināšanas princips vienā aspektā netiks pilnībā piemērots Mekas politeistiem. Korānā ir minēti divi iemesli, kāpēc politeisti netiks iznīcināti:
Laikā, kad starp viņiem bija pravietis Muhameds. Laikā, kad viņi lūdza piedošanu un atgriezās pie Dieva. Kamēr turpinās viens vai abi šie iemesli, šis…
“pilnīga iznīcināšana”
pastāv dievišķs solījums, ka šis princips netiks piemērots.
Proti:
Mekas pagāni izrādīja lielu nekaunību un
„Ak, Kungs, ja šis Korāns ir patiesa grāmata, kas nāk no Tevis, tad sūti pār mums akmeņus no debesīm vai piemeklē mūs ar smagu sodu!”
tā viņi teica.”
(Enfal, 8/32)
Tad Dievs paziņoja, ka (pēdējā pravieša Muhameda (s.a.v.) un pēdējās tautas, islāma tautas, nākotnes ticīgo paaudžu dēļ) Viņš tos neiznīcinās:
„Kamēr tu esi viņu vidū, Allah viņus nesodīs; un ja viņi lūgs piedošanu, tad Allah viņus arī nesodīs.”
(Enfal, 8/33)
Saskaņā ar to, neskatoties uz brīnumiem, kas tika rādīti Mekā, neticīgajiem, kas nepieņēma islāmu, kamēr pravietis Muhameds bija starp viņiem/Mekā, netika piespriests sods.
Bet pēc tam, kad viņš bija izceļojis no Mekas un ticīgie, kas lūdza piedošanu, bija to pametuši, viņu sods tika izpildīts pie Bedras.
(skat. Taberi, attiecīgā panta skaidrojums)
b)
Šajā pantā ir minēts
“princips par bojāeju, kas saistīta ar brīnuma neatsūtīšanu”
, iespējams, tas attiecas tikai uz tajā brīdī ieteikto brīnumu.
Patiesībā, visos avotos, ko esam spējuši atrast, šī panta atklāšanas iemesls ir tas, ka pagāni no pravieša Muhameda pieprasīja tādu pašu brīnumu, kādu bija rādījuši iepriekšējie pravieši, piemēram,
Viņi lūdza, lai Safa kalns pārvērstos par zelta luitu, lai kalni izzustu un to vietā būtu auglīgas lauksaimniecības zemes.
.
Taču, uzzinājis, ka, ja viņi neticēs šim parādītajam brīnumam, viņi tiks iznīcināti tāpat kā iepriekšējās tautas, pravietis Muhameds (s.a.v.) to nevēlējās. Jo viņš zināja, ka daži no pagāniem kļūs par ticīgajiem un ka no viņu pēcnācējiem nāks tie, kas ticēs.
-Ar Dieva atļauju-
Jis pagalvojo ir nenorėjo, kad jie pražūtų dėl jų pačių labā.
Vēl svarīgāk ir tas, ka Dievs zināja, ka daži no šiem daudzdievjiem pieņems ticību un ka daudzi cilvēki no šo daudzdievju pēcnācējiem kļūs par ticīgajiem, tāpēc Viņš neļāva viņiem tikt pakļautiem tādam Dieva likumam, kas tos visus iznīcinātu.
(skat. Taberi, Razī, Bejdavī, Nesefī, Kurtubī, Ibn Kesīr, Ševkānī, el-Merāgī, Ibn Ašur, attiecīgā panta interpretāciju)
Tātad šajā pantā nav teikts, ka pravietim Muhamedam (s.a.v.) netika vai netiks dota nekāda brīnuma spēja, bet gan, ka viņam netiks dots brīnums tādā veidā, kādu viņi ieteica. Jo, ja šāds brīnums tiktu dots, bet viņi tomēr neticētu, tad viņi tiktu iznīcināti…
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
