– Pravietis teicis: “Kas klusē par netaisnību, tas ir mēms velns, kas piedalās un līdzdarbojas netaisnībā.” Bet daži netaisnības akti notiek tādos brīžos, kad neviens cilvēks tos neredz. Tas ir, tikai Dievs tos var redzēt. Tad kāpēc Dievs klusē un neiejaucas šajos netaisnības aktos?
– Vai šajā situācijā Dievs ir nežēlīgs?
– Vai būtu slikti, ja viņš iejauktos, ja notiktu tādi brīnumi, ja cilvēku sirdis mīkstinātos, ja pieaugtu to skaits, kas tic, ja mēs būtu laimīgi šajā pasaulē un laimīgi viņā pasaulē?
– Kāpēc lai Dievs to negribētu, vai tas viņam neizdevīgi?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Dievs ir devis cilvēkam brīvu gribu rīkoties pēc saviem ieskatiem; cilvēks vēlas, Dievs rada.
Piemēram, ja uguns nesadedzinātu ticīgo, bet sadedzinātu neticīgo, ja uz lūdzēja galvas kristu rozes, bet uz nelūdzēja galvas akmeņi, tad visi kļūtu par musulmaņiem un vairs nebūtu atšķirības starp Abu Bekiru (ra) un Abu Džahilu.
Tātad, tas, ka cilvēku sacelšanās šajā pasaulē netiek sodītas, ir nepieciešams viņu pārbaudīšanai. Pārbaudes laiks beigsies ar nāvi, un kapā notiks pirmā izmeklēšana, bet tiesas dienā un svaru kausā – lielā atskaitīšanās, un katrs saņems to, ko ir pelnījis.
Dažas nepaklausīgas un ļaunprātīgas tautas tika sodītas par to, ka tās vajāja praviešus vai pārāk iegrima izlaidībā.
ja viņi šajā pasaulē ir saņēmuši sāpīgus sitienus
pamata likums
“sodu atlikšana līdz kapam un viņsaulē”
ir jāizdara.
Šie sodi pasaulē ir kā dievišķi brīdinājumi, lai citi no tiem mācītos.
Korānā tiek pievērsta uzmanība nelaimēm, kas piemeklējušas nepaklausīgas tautas, un ticīgajiem tiek pavēlēts izvairīties no tām rīcībām, kas izraisījušas šīs Dievišķās sodības. Viens no šiem Dievišķajiem sitieniem ir bijis amoralitāte, cits – izturēšanās ar nežēlību pret praviešiem, vēl cits – krāpšanās mēros un svaros… Šāda pieeja ir ļoti iedarbīgs brīdinājuma veids.
Cilvēki var nevēlēties pieņemt, ka senās tautas piemeklējušās nelaimes ir dievišķs sods. Jo tādā gadījumā viņiem būtu jāatzīst savi paši grēki un jāsaprot, ka viņu liktenis ir elles mokas.
Tādā situācijā atgriezties pie pareizā ceļa ir ļoti grūti. Vieglākais ceļš ir uzskatīt šo nelaimi par dabas parādību vai kādu citu iemeslu un vienkārši par to nedomāt.
Ja šajā pasaulē nebūtu pārbaudījumu, kā tu to vēlies, tad visi…
-pēc viņa paša domām-
Ja viss būtu labi un laimīgi, ja gan šajā pasaulē, gan viņā pasaulē visiem būtu paradīze, tad būtu jāliek vienā svaru kausā tāds nezināšanas iemiesojums kā tu, kurš nevilcinās izteikt Dievam visnecieņpilnākos vārdus, un taisnīguma iemiesojums kā Omars un zināšanu, gudrības un dievbijības iemiesojums kā Alī, un tas būtu vēl lielāks netaisnīgums.
Korānā ir daudz izteicienu, kas norāda, ka pārbaudījumi ir paredzēti, lai atšķirtu labos no ļaunajiem, lai tos atpazītu un atklātu. Lai to ilustrētu, ir lietderīgi sniegt dažu ajetu tulkojumus:
„Kaut tu redzētu tos noziedzniekus: viņi stāv sava Kunga priekšā, galvas noliekuši no kauna, un saka:“
„Mēs redzējām un dzirdējām, ak, mūsu Kungs! Lūdzu, sūti mūs atpakaļ uz pasauli! Mēs darīsim tik labus un pieņemamus darbus! Jo mēs tagad noteikti zinām patiesību!”
”
“Ja mēs to vēlētos, mēs vestu visus cilvēkus uz pareizā ceļa. Bet…”
“Es piepildīšu elli ar džiniem un daļu cilvēku.”
spriedums ir stājies spēkā.”
(Sūrah as-Sajdah, 32:12-13)
Šī panta nozīme ir šāda: daži cilvēki ir pelnījuši nevis paradīzi, bet elli. Kā mēs varam lūgt Dievam netaisnību, proti, apbalvot slepkavas, kuri ar savām netaisnībām ir pelnījuši elli, bet ne paradīzi?
„Vai tad ticīgais var būt tāds pats kā neticīgais? Tie nekad nevar būt vienādi.”
(Sūdžda, 32/18)
Šis jautājums ir uzsvērts attiecīgajā pantā.
Kurš cilvēks ar prātu un sirdsapziņu vēlētos, lai tie, kas vienmēr palīdzējuši un darījuši labu, tiktu apbalvoti vienādi ar slepkavām un noziedzniekiem? Vai ir kāds Dieva radīts, kas vēlētos, lai starp tūkstošiem studentu, kas kārto iestājeksāmenus universitātē, strādīgs, gudrs, inteliģents students, kas ieguvis visu atzinību, saņemtu vienādas atzīmes ar slinku, atpalikušu, neprātīgu, dzērāju, kas neko citu nezina?
„Protams, ka tie, kas ir ellē, un tie, kas ir paradīzē, nav vienādi. Tie, kas ir sasnieguši glābšanu un panākumus, ir tie, kas ir paradīzē.”
Šajā pantā ir arī norāde, ka ar cilvēkiem jārīkojas atbilstoši viņu panākumiem.
„Vai tie, kas zina, ir vienādi ar tiem, kas nezina? Tikai tie, kam ir veselais saprāts, tie, kas ir saprātīgi, domā un mācās no tā.”
(Zumer, 39/9)
Šajā pantā ir norādīts, ka ir nepareizi pielīdzināt tos, kas zina, tiem, kas nezina.
“Dievs ir ar tiem, kas cīnās jūsu vidū”
(ar tiem, kas cenšas sniegt jebkāda veida materiālu un garīgu labumu)
Vai jūs domājāt, ka varēsiet viegli iekļūt paradīzē, neatklājot tos, kas ir pacietīgi?”
(Āl-i Imrān, 3/142)
Šajā pantā ir norādīts, ka ir netaisnīgi pielīdzināt strādīgos un pacietīgos slinkiem un nabagiem.
„Neredzīgais nav vienāds ar redzīgo. Tie, kas tic un dara labus darbus, nav vienādi ar tiem, kas dara ļaunu. Cik maz jūs domājat!”
(Mūmin, 40/57)
Šajā pantā tie, kas tic un dara labus darbus, ir aprakstīti kā tie, kas redz, bet tie, kuru darbi un spēki ir vērsti uz ļaunumu, ir attēloti kā akli.
Nu, lūdzu, vai tiešām tas, kurš redz patiesību, ir vienāds ar aklo, kurš šo patiesību neredz?
Mēs aicinām jūs uz žēlsirdību, sirdsapziņu un pašlīdzjūtību.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
Komentāri
ergintahir
Dievs neatstās nevainīgo tiesības pie tirāna. Vai nu šajā pasaulē, vai nākamajā… noteikti!
yusuf_aga
Šo jautājumu varēja uzdot pieklājīgāk. Man bija kauns par šo jautājumu. Bet skolotājs to skaisti atbildēja. Ja to lasa ar sapratni, tad kļūs skaidrs, ka nav nekā nesaprotama.
