Man ir obsesīvi-kompulsīvs traucējums. Es to jau minēju. Man ienāk prātā Dieva zaimošana, un tas ir kļuvis par apsēstību, par slimību. Tāpēc man ir jāpārtrauc lūgties. Līdz ārstēšanas beigām. Jo šīs sliktās domas nekad nebeidzas, un ticiet man, vienu lūgšanu es izpildīju pusotru stundu. Tas ir pārvērties par mocībām. Agrāk es no lūgšanas izgāju laimīga. Tagad mans smadzenes ir nogurušas, un lai tas pārietu, man uz laiku jāpārtrauc lūgties. Vai es esmu par to atbildīga? Vai mana ārstēšana ir atkarīga no tā?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Ja lūgšanas laikā jums ienāk prātā kādas šaubas vai kārdinājumi, tas neliedz jums turpināt lūgšanu. Nav pareizi pārtraukt lūgšanu šādu iemeslu dēļ. Pretējā gadījumā jūs izdarītu grēku.
Jūs neesat izdarījuši grēku, ja lūgšanas laikā jums ienāk prātā kādas šaubas vai kārdinājumi. Lūgšanu pārtraukt, lai šīs šaubas vai kārdinājumi izzustu, nav atļauts.
Lūgšana,
Tā ir zāle, kas ārstē mūsu garīgās kaites. Slimam cilvēkam
“Oi, neej uz slimnīcu, neņem zāles”
tāpat kā ir nepareizi teikt, ka kāds meklē zāles pret garīgām slimībām,
“lūgties”
Tas ir tik nepareizi.
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
Vai varētu sniegt plašāku informāciju par obsesīvām domām/uzmācīgām idejām un kā no tām atbrīvoties?
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
