– Kāpēc mēs pielūdzam? Lai tiktu debesīs vai lai izbēgtu no elles?
– Vai mēs pielūdzam Dievu tāpēc, ka Viņš to ir pavēlējis, un lai iegūtu Viņa labvēlību?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Pirmkārt,
Mēs nepielūdzam, lai gūtu baudu. Tomēr,
Ir vairāki iemesli, kas mums var traucēt gūt prieku no dievkalpojuma:
1. Mūsu grēki un sacelšanās,
2. Ticības imitācija,
3. Nezināšana, kam tieši mēs savus rituālus veltām,
4. Nezināšana, ka lūgšanas un dievkalpojumi ir mūsu iedzimtais pienākums, un to uzskatīšana par nastu,
5. Būt neapzinātam par to, ka ar lūgšanu tiek pabeigti visi pienākumi, ko veic visas radības,
6. Nezināt, vai radība ir apmierināta ar mums, kad mēs lūdzamies.
Dievkalpojums: „Pienākumu izpildīšana pret Dievu, pakļaušanās Dieva pavēlēm”.
„Ieraudzīt savu trūkumu, nespēju un nabadzību, un tad ar izbrīnu un mīlestību paklanīties Visaugstākās Dievišķās Valdīšanas, Visvarenās Dievišķās Spējas un Dievišķās Žēlastības priekšā.”
(Vārdi, 9. vārds)
Cilvēks ir no galvas līdz kājām pārņemts ar bezspēcību.
Viņš nespēj apturēt ne matu sirmošanu, ne nagu augšanu. Un cilvēks ir pilns vajadzībām no galvas līdz kājām. Viņam vajag matus; ja to nav, tad kaut kas trūkst. Viņam vajag pieri; uzacis, acis, skropstas. Lūpas, zodu, rīkli. Pāriesim pāri visam tam un nonāksim pie kājām. Cilvēkam vajag kājas; papēžus, pirkstus, nagus.
Cilvēks ir nabags visā, sākot no gaisa, kas viņam ir tieši pie lūpām, un beidzot ar visu, kas ir debesīs.
Viņam nepieder nekas. Viņš ir nabadzīgs gan kuņģa, gan augļu ziņā. Viņš ir nabadzīgs gan acu, gan saules ziņā.
Lūk, pielūgsme.
i
Tā ir visaugstākā misija, kas atgādina cilvēkam par viņa nespēju un trūkumu, māca viņam, ka viņš ir kalps un nav bez saimnieka.
Cilvēks, no vienas puses, skatās uz savu nespēju un trūkumu, bet tad, saskaroties ar šīm bezgalīgajām Kunga dāvanām, kas visu viņam un viņa labā ir radījis, viņš vairs nezina, kā pateikties. Šis stāvoklis viņu ved pie lūgšanas, pie paklanīšanās, pie pazemības. Cilvēks, kurš to nedara, ir neapdomīgs, nezinošs un, tā kā nepazīst savu dvēseli, ir arī neapdomīgs pret savu Kungu.
Lūk, Dievišķā pavēle, kas tika atklāta, lai pasargātu un izglābtu cilvēci no šīs neziņas:
„Ak, cilvēki, pielūdziet savu Kungu, kas jūs un tos, kas bija pirms jums, radījis, lai jūs varētu sasniegt dievbijības pakāpi.”
(Al-Baqarah, 2:21)
– Kāpēc cilvēks veic dievkalpojumu un ko viņš no tā iegūst?
Atbildes uz šiem diviem jautājumiem ir sniegtas šajā pantā:
„Pielūdziet savu Kungu, kas jūs un jūsu priekštečus radījis.”
Panta tekstā,
“Tas, kurš radīja tevi un tos, kas bija pirms tevis”
izteiciens ir Kunga īpašība. Ja mēs uz brīdi nepadomājam par šo īpašību, tad svētais pants,
“Pielūdziet savu Kungu.”
Tas parādās šādā veidā. Tātad, pielūgsmes iemesls ir tas, ka mūsu Kungs mūs ir audzinājis. Kungam ir jāpielūdz. Lai mēs varētu izprast šo svēto pienākumu, Dievs ir ielicis mūsu sirdsapziņā dažas zīmes. Mēs uzskatām paklausību tēvam par sirdsapziņas pienākumu. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš ir mūsu tēvs. Mēs izvairāmies no nepaklausības mātei. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa ir mūsu māte. Lūk, svētais pants uzrunā mūsu sirdsapziņu:
“Pielūdziet savu Kungu.”
tā viņš pavēl. Jo viņš ir tas, kas jūs audzinājis. Viņš ir tas, kas pārvērtis jūsu tēva apēsto barību par baltām asinīm, viņš ir tas, kas piestiprinājis jūs kā pilīti pie mātes dzemdes sienas un pakāpeniski, pa posmiem, izaudzinājis jūs tur deviņus mēnešus. Tagad jūs esat citā dzemdē:
Visums…
Šeit arī Viņš ir tas, kurš jūs audzina, apgādā, izglīto, baro un dzirdina.
Dievs ir Kungs un Viņš ir visu radījis. Cilvēks ir vergs, kalps; viss viņā ir Dieva audzināšanas rezultāts. Dievs ir tas, kurš ir radījis mūsu rokas, lai mēs varētu tās lietot, mūsu kājas, lai mēs varētu staigāt, mūsu plaušas, lai mēs varētu elpot, mūsu kuņģi, lai mēs varētu sagremot, un mūsu prātu, lai mēs varētu saprast. Tāpēc mums ir jābūt pieticīgiem pret šīm neizmērojamām Dieva audzināšanas izpausmēm.
Būt pieklājīgam pret mūsu Kungu…
Mēs jūtam kaunu pašā savas dvēseles dziļumā par to, ka nespējam pienācīgi pateikties Viņam par visām tām labajām lietām, kas mūs piemeklē un kas mūs visapkārt ietver.
Lūk, tāds ir cilvēks, kurš tik ļoti izjūt un apzinās savu pateicības parādu pret savu Kungu, kā to apraksta Korāns.
„Pielūdziet savu Kungu, kas jūs un jūsu priekštečus radījis”, „Ievērojiet lūgšanu”, „Gavējiet Ramadāna mēnesī”.
kad viņš paklausa Viņa pavēlēm, viņš izjūt mieru, jo ir atradis to, ko meklēja.
Dievkalpojumam,
„Visaugstākā un visskaistākā saikne starp kalpu un Dievu ir vienīgi pielūgsme.”
(Išārāt-ül I’caz)
tā ir pavēle. Proti, cilvēks caur dievkalpojumu…
„Es esmu Allāha kalps, Viņa radījums, Viņa viesis šajā pasaulē, un pēc nāves, ja Dievs dos, es iešu uz Viņa laimes zemi – paradīzi.”
var teikt.
Cilvēks, kurš savā ikdienas dzīvē visus savus darbus veic ar apziņu, ka ir Dieva kalps, vienmēr ievērojot halal principus, noteiktos laikos stāv Dieva priekšā ar saliktām rokām. Viņš Viņam atdod savu pielūgsmi tādā veidā, kā Viņš to ir pavēlējis. Tas ir viņa pienākums kā kalpam pret savu Kungu, pateicības parāds.
Cilvēka sirdi, kas pilnībā izjūt savu bezspēcību, nabadzību un pazemojumu, pārņem dziļa kauna sajūta pret savu Kungu.
Šim iekšējam rūgtumam
“sāpīgs zaudējums”
tā tiek teikts. Un Imams Rabbani (Hazretleri).
“
Pielūgsme sastāv no pazemības un pakļāvības.
tādējādi uzskatot šo stāvokli par pielūgsmes pamatu un būtību.
“Kāpēc mēs pielūdzam?”
jautājums sevī ietver divus jautājumus. Precīzāk sakot, šajā jautājumā ir paslēpti divi jautājumi:
– Kāds ir mūsu dievkalpojumu iemesls, kāda ir to jēga?
– Kāds ir mūsu dievkalpojumu mērķis un ieguvums?
Daži šo jautājumu uzdod, domājot tikai par otro nozīmi. Viņi aizmirst pirmo un vissvarīgāko aspektu. Tā rezultātā viņi uzskaita kādas priekšrocības, ko, viņuprāt, sniedz gudrība, un apgalvo, ka šīs priekšrocības var iegūt arī citos veidos, tādējādi ieņemot attieksmi, kas noliedz dievkalpojumu.
Nelaime
kad piemin dievkalpojumu
iemesls, kāpēc mums tas ir jādara
mēs domājam.
No Hikmetta
labumu, ko gūstam no mūsu pielūgsmes
Saprotam. Piemērs no pasaulīgās dzīves: tirgotāja ceļojuma no Anatolijas uz Stambulu iemesls ir “tirdzniecība”. Savukārt tā mērķis ir kļūt vēl bagātākam un gūt vēl lielāku labumu no pasaulīgajām veltēm… Tātad, attiecībā uz šo personu,
“Kāpēc tu brauc uz Stambulu?”
ja mēs teiktu, ka atbilde ir “kļūt bagātam”, tas nebūtu pareizi. Tā ir atbilde, kas pieder pie gudrības, bet nav piemērota šim jautājumam. Mūsu jautājuma atbilde ir
“nodarboties ar tirdzniecību”
tam jābūt šādā formā. Šāda atbilde ir pamatota un precīza.
Tātad,
“Kāpēc tu pielūdz?”
atbilde uz jautājumu, kas izskatās šādi:
“Tāpēc, ka tā pavēlēja mana Kunga.”
tā būs. Šim rīkojumam ir daudz priekšrocību gan šajā pasaulē, gan nākamajā. Bet pielūgsme netiek veikta šo priekšrocību dēļ. Tās ir lietas gudrības aspekts.
Verga kalpošana ir pielūgsme;
Paklausīt pavēlēm nozīmē izvairīties no aizliegumiem.
Kalpam pienākas kalpot.
Tādam kalpam, kurš savu pielūgsmi veic ar šādu apziņu, Kunga dāvanas, labvēlība un pakāpes, ko Viņš piešķirs Paradīzē, ir pielūgsmes gudrības aspekts.
Katrs islāma priekšraksts un aizliegums liecina par šo patiesību. Daži piemēri: piemēram, gavēnim ir daudz medicīnisku ieguvumu. Visi šie ieguvumi ir gavēņa gudrības aspekts.
“Kāpēc jāievēro gavēnis?”
Atbilde uz šo jautājumu nav šie ieguvumi, kā varētu domāt.
Gavēnis
,
To ievēro, jo tā ir Dieva pavēle.
.
Šim rituālam ir noteikts mēnesis: Ramadāns. Pat ja jūs ievērotu gavēni desmit mēnešus ārpus Ramadāna, bet Ramadānā to nedarītu, jūs šo rituālu nebūtu izpildījuši. Ja runa būtu tikai par gavēņa jēgu, proti, tā priekšrocībām, tad otrajā gadījumā tās būtu desmitkārt lielākas, taču obligātais gavēnis joprojām nebūtu ievērots.
Tāpat gavēnim ir noteikts sākuma un beigu laiks. Ja sākat gavēni tūlīt pēc imsaka, bet pārtraucat to vairākas stundas pēc jatsī, jūsu gavēnis netiks uzskatīts par derīgu. Jūs būsiet ilgāk bijis bez ēdiena, bet gavēni neesat ievērojis. Pat ja gudrība būtu pilnībā izpildīta, jūsu lūgšana netiks uzskatīta par derīgu, jo iemesls ir zudis.
Gavēnis
tāpat kā to neturēja ārstnieciskos nolūkos,
dzert alkoholu
nav kaitīgs veselībai, tāpēc nav aizliegts.
“Kāpēc tu nedzer?”
atbilde uz jautājumu,
“Tāpēc, ka Dievs to aizliedz.”
Tas tiks dots šādā veidā. Un tikai tādā gadījumā atturēšanās no alkohola būs pielūgsme, dievbijība un tuvinās cilvēku viņa Kungam. Atturēšanās no alkohola galvenais mērķis nav ķermeņa un prāta aizsardzība, bet gan izvairīšanās no dievišķā aizlieguma. Tas ir iemesls; pārējie ir atturēšanās no alkohola gudrības un priekšrocības.
Jūs zināt, ka ir aizliegts ēst aitas gaļu, ja aita ir nomirusi pati no sevis vai no sitiena. Šajā sakarā var sniegt dažādus medicīniskus vai bioloģiskus skaidrojumus. Tas viss ir jautājuma gudrības aspekts. To visu uzskaitot, tiek aizmirsts šis aspekts:
– Labi, kāpēc ir aizliegts ēst dzīvnieku, kas nokauts, piesaucot kādu citu vārdu, nevis Dieva vārdu?
Kāds būs atbildes variants uz šo jautājumu? Ja ir jākauj, tad lai kauj, ja ir jālej asinis, tad lai lej. Tātad, lietas būtība nav medicīniskie ieguvumi no dzīvnieku kaušanas. Būtiskākais ir tas, lai cilvēks neaizmirstu savu paklausības apziņu, lai rīkotos Dieva vārdā. Lai kaujot, kauj Viņa vārdā, lai ēdot un dzerot, sāk ar Viņa vārdu, lai ģērbjoties un apģērbjoties, neaizmirstu, ka ir Viņa kalps. Lai vienmēr ņemtu vērā Viņa pavēles un aizliegumus…
Īsumā:
Mūsu Kungs, Rahman un Rahīm, ir paredzējis mums daudz labumu visos Savos baušļos. Taču mēs pildām savus reliģiskos pienākumus ne šo labumu dēļ, bet gan ievērojot Viņa baušļus un cerot uz Viņa labvēlību.
Tie, kas šo smalkumu nesaprot vai ignorē, ar saviem nepareizajiem spriedumiem paši sev aizver dievkalpojuma durvis un nodara sev lielu ļaunumu.
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
– Kas mums jādara, lai lūgšanu varētu izpildīt ar pazemību un bijību?
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
