– Musulim savā pierakstā no Ibn Masuda (lai Dievs viņu apžēlo) citē šādu stāstījumu:
“Viņi teica: “Ak, Dieva sūtnis, daži no mums dzird sevī tādas balsis, ka mēs labāk izvēlētos sadegt līdz pelniem vai tikt nomesti no debesīm uz zemi, nekā to (apzināti) izteikt. (Vai šīs šaubas mums kaitē?) Pravietis (miers viņam) atbildēja: “Nē, šīs (jūsu bailes) ir patiesas ticības izpausme.” ”
– Vai šie pavēstījumi tika izteikti nezinot par šīm šaubām?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Ebu Hurejre (radıyallahu anh) stāsta:
Daži no pravieša Muhameda (lai viņš ir svētīts un lai viņam ir miers) pavadoņiem viņam jautāja:
“Dažiem no mums prātā ienāk dažādas šaubas, un mēs uzskatām, ka parasti par to runāt būtu grēks.”
Pravietis Muhameds (lai viņam miers un svētība):
“Vai jūs tiešām jūtat tādas bailes?”
viņš jautāja. Tie, kas tur bija,
“Jā!..”
kad teica:
“Šī (bailes) nāk no ticības (un šaubas nenodara ļaunumu).”
teica.”
[Muslims, Imāns 209 (132); Abū Dāvuds, Adabs 118 (5110)]
Pēc citas versijas:
“Slava Allāham, kurš (Sātana) viltību pārvērš par kārdinājumu.”
teica.
Muslima ir pierakstījis šādu stāstījumu no Ibn Mas’uda (lai Dievs būtu apmierināts ar viņu):
“Viņi teica: ”
“Ak, Dieva sūtnis, daži no mums dzird tādas balsis, ka viņi to…”
(apzināti)
Viņš labāk izvēlētos degt, kamēr ogles neizdziest, vai tikt nomestam no debesīm uz zemi, nekā to pateikt.
(Vai šīs iedomas mums kaitē?)
.”
Pravietis Muhameds (lai viņam miers un svētība):
“Nē, šīs (jūsu bailes) ir patiesas ticības izpausme.”
atbildēja viņš.”
PAZIŅOJUMS:
Hadītā aprakstīts, kā pravieša (mieram un svētībai ar viņu) pavadoņi jautā par šaubām, kas viņiem rodas pašas no sevis, bez viņu gribas. Šīs šaubas, kas, kā saprotams no hadīta, attiecas uz ticības jautājumiem, dažos avotos ir aprakstītas kā šaubas par Dievu. Tā kā tās ir nepieņemamas un neiespējamas lietas, valda bailes, ka runāšana par tām būtu grēks. Pravietis (mieram un svētībai ar viņu) norāda, ka šīs iekšējās, spontānās balsis nenodarīs kaitējumu. Kā pierādījumu viņš min bailes, ko cilvēks izjūt. Mēs visi vienmēr dzirdam šo iekšējo balsi, ko izraisa tādas emocijas kā ziņkāre un bailes, kas nepakļaujas gribai un nav kontrolējamas. Šaubīgas dabas cilvēki…
“man ir slikta dūša”
Pat varētu krist izmisumā. Taču Allahs sūtnis (lai viņam miers un svētība) šo skaņu radīto satraukumu uzskatīja par vislielāko pierādījumu, sakot: “Tā kā mēs šai skaņai nepiedalāmies ar savu gribu, neapstiprinām to ar savu prātu, bet gan jūtamies par to noskumuši, tad tas ir šaitāna kārdinājums, nepievērsiet tam uzmanību.”
“Jūsu bailes ir patiesas ticības izpausme.”
lūdzu.
Šajā jautājumā Bediuzzaman saka sekojošo:
“Viena no visbīstamākajām sātana viltībām ir šī:
Dažiem jūtīgiem un tīrsirdīgiem cilvēkiem iedomātas neticības domas tiek sajauktas ar neticības apstiprināšanu (t.i., iedomātas neticības domas tiek parādītas kā apstiprināta neticība). Iedomātas maldināšanas domas tiek parādītas kā apstiprināta maldināšana. Un viņiem tiek rādītas ļoti neglītas atmiņas par svētiem un nevainīgiem jautājumiem. Un viņiem tiek parādīta iedomāta iespējamība kā racionāla iespējamība, tādējādi radot pretrunu viņu pārliecībai ticībā. Un tad šis nabadzīgais jūtīgais cilvēks iedomājas, ka ir iekritis maldināšanā un neticībā, un domā, ka viņa pārliecība ticībā ir zudusi, viņš krīt izmisumā, un šis izmisums padara viņu par ļaunā gara rotaļlietu. Ļaunais gars izmanto gan viņa izmisumu, gan viņa vājo vietu, gan šo sajaukšanu, un viņš vai nu kļūst traks, vai saka “lai kas būs, būs”, un iet maldināšanā.“Šeit īsumā apskatīsim, cik nepamatota ir šī sātana viltība, kā jau esam paskaidrojuši dažos traktātos. Proti: tāpat kā čūskas atspulgs spogulī neiekost, uguns atspulgs neapdedzina un netīrumu atspulgs nesasmērē, tāpat arī: neticības un netīrības atspulgi, maldu ēnas un iedomātas, neglītas runas iedomu vai domu spogulī nesabojā ticību, nemaina ticību, nepārkāpj cieņu. Jo ir zināms princips, ka iedomāts apvainojums nav apvainojums, tāpat kā iedomāta neticība nav neticība un iedomāts malds nav malds. Kas attiecas uz šaubām ticībā, tad no paša būtības izrietošās iespējas nav pretrunā ar pārliecību un to nesabojā. Islāma tiesību zinātnē ir noteikts princips: “Būtiska iespējamība nav pretrunā ar zinātnisku pārliecību.”
“Piemēram:
Mēs esam pārliecināti, ka Barla jūra (Eğridir ezers) joprojām pastāv. Tomēr ir iespējams, ka šajā brīdī tā ir izžuvusi. Un tās izžūšana ir iespējama. Šī iedzimtā iespējamība, ja tā neizriet no kāda pierādījuma, nevar būt tikai mentāla iespējamība, kas rada šaubas. Jo, kāds ir noteikts princips reliģiskajā metodoloģijā: “Ja iedzimtā iespējamība neizriet no kāda pierādījuma, tā nevar būt mentāla iespējamība, kas rada šaubas un ir nozīmīga.” Lūk, šis nabadzīgais cilvēks, kas ir pakļauts šai sātana viltībai, domā, ka zaudē savu pārliecību par ticības patiesībām ar šādām iedzimtām iespējamībām. Piemēram, attiecībā uz pravieti Muhamedu (lai viņam miers un svētība) nāk prātā daudzas iedzimtas iespējamības, kas neietekmē ticības pārliecību un stingrību. Bet viņš domā, ka tas ietekmē, un tāpēc cieš.“Dažreiz velns, ietekmējot sirdi, liek izteikt ļaunus vārdus par Dievu. Cilvēks domā: “Mana sirds ir sabojāta, tāpēc es tā runāju, tāpēc es trīcu.” Bet patiesībā viņa trīcēšana, bailes un neapmierinātība ir pierādījums tam, ka šie vārdi nenāk no viņa sirds, bet gan no velnišķīgās ietekmes vai ir velna iedvesmoti un iedomāti.”
“Ir divas smalkas lietas, kuras es nespēju atpazīt pat cilvēka smalkākajās izpausmēs, un tās nepakļaujas ne prātam, ne gribai, un varbūt pat nav atbildīgas par savām darbībām. Dažreiz šīs smalkās lietas valda, neievērojot taisnību. Tās iesaistās nepareizās lietās. Tad velns iedveš šim cilvēkam: “Tavs talants nav saskaņā ar taisnību un ticību, tāpēc tu iesaisties šādās bezgribīgās, veltīgās lietās. Tātad tavs liktenis tevi ir notiesājis uz nelaimi.” Šis nabadzīgais cilvēks, izmisumā krītot, iet bojā.”
“Lūk, ticīgā patvērums pret sātaniskajām viltībām ir patiesās ticības patiesības un Korāna stingrie principi, kuru robežas nosaka Asfijā pētnieku (mufassirūn) principi. Un pret viņa pēdējām viltībām – lūgšana un nepievērst tam uzmanību. Jo, jo vairāk uzmanības pievērš, jo vairāk tas pieaug un uzpūšas. Ticīgā šādu garīgu ievainojumu balzams un zāles ir Sunna (Pravieša tradīcija).”
(skat. Lem’alar, Trīspadsmitā Lem’a)
(Prof. Dr. Ibrahims Canans, Kütüb-i Sitte)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
